Briesmoņu jūra

—  Kungs! — Agrijs uzsauca, izvairīdamies no pegaza spēriena. — Jūsu kumeļš gatavs!

Lūka paturēja mani acīs.

—  Persij, es jau pērnvasar teicu. Tu neiemānīsi mani cīņā.

—  Bet tu turpini izvairīties, — es atgādināju. — Bai­dies, ka tavi kareivji redzēs, kā samaļu tevi miltos?

Lūka paglūnēja uz saviem pakalpiņiem un saprata, ka esmu iedzinis viņu stūrī. Ja viņš nu atkāpsies, izskatī­sies pēc zaķpastalas. Ja cīnīsies, zaudēs tik vērtīgo laiku, lai notvertu Klarisu. Man atlika vien naivi cerēt, ka no­vērsīšu viņa uzmanību un draugi pagūs izsprukt. Lai nu kurš, bet Anabeta noteikti atradīs kādu izeju. Taču labi zināju, ka Lūka ir izcils zobencīņu meistars.

—   Tu mirsi pavisam ātri, — viņš izlēmīgi pacēla ieroci. Lūkas zobens, Mahinators, bija centimetrus trīs­desmit garāks par manējo. Tā tērauda asmens, sakausēts ar debesu bronzu, laistījās pārmijus velnišķi pelēks un zeltains. Es gandrīz vai jutu asmens iekšējo cīņu. Tie bija kā divi vienādi magnēta poli, kas atgrūžas. Nebija ne ma­zākās jausmas, kā tāds asmens tapināts, bet nomanīju, ka tas glabā traģisku stāstu. Kāds, to darinot, bija gājis bojā. Lūka uzsvilpa vienam vīram, un tas pasvieda viņam apaļu, ar ādu apvilktas bronzas vairogu.

Viņš nešpetni pasmīnēja.

—   Lūka, — ierunājās Anabeta, — iedod viņam vis­maz vairogu.

—   Piedod, Anabeta, — viņš atcirta. — Uz šo ballīti jānāk pašam ar savu aprīkojumu.

Bez vairoga bija čābīgi. Cirsties ar abām rokām un zobenu iznāk jaudīgāk, tomēr cīnīties ar vienu roku un vairogu var drošāk un daudzveidīgāk. Vairāk manevru, vairāk iespēju, vairāk izšķirīgā dūriena variantu. Atmi­nējos, kā Hīrons man piekodināja, lai es noteikti palieku nometnē un mācos cīnīties. Tagad mani gaidīja rūgta maksa par to, ka laidu padomu gar ausi.

Lūka metās izklupienā un gandrīz piebeidza mani ar pirmo piegājienu. Viņa zobens pašāvās man azotē, iz­nira cauri kreklam un apskrambāja ribas.

Atsprāgu atpakaļ, tūliņ ari pats metos atbildes trie­cienā ar Pretstraumi, taču Lūka atvairīja asmeni ar savu vairogu.

—   Vai manu, Persij, — Lūka zobojās. — Māksla vējā.

Viņš vēlreiz nāca virsū ar vēzienu galvas augstumā.

Pamanījos to atvairīt un cirtu pretī. Lūka it viegli pa­spruka sāņus.

Brūce ribās smeldza. Sirds auļoja kā negudra. Pie nā­kamā uzbrukuma lēcu atmuguriski baseinā un beidzot sajutu dzīslās ieplūstam spēku. Paniru dziļumā, iegriezu ūdeni, radīdams tādu kā piltuvi, un šāvos augšā, apšļācot Lūku tieši sejā.

Ūdens šalts nogāza Lūku no kājām un aizmigloja acis. Taču, pirms paguvu raidit cirtienu, viņš pavēlās sānis un pielēca kājās.

Nākamajā uzbrukumā nošķērēju viņa vairogam malu, bet Lūka ne acu nepamirkšķināja. Viņš pieplaka pie ze­mes un tēmēja man kājās. Pēkšņi mans liels dega kā ugunīs, un es sāpēs saļimu. Džinsi virs ceļa bija pāršķelti. Biju ievainots. Ej nu sazini, cik nopietni. Lūka tuvojās, un es aizvēlos aiz pludmales krēsla. Mēģināju uzslieties augšā, bet kāja neklausīja.

—   Perrrrrsij, — blēja Grovers.

Man vēlreiz iznāca velties, jo Lūkas zobens pāršķēla pludmales krēslu uz pusēm — visu līdz pēdējai metāla skrūvītei.

Kārpījos līdz baseinam, pūlēdamies pusceļā neatslēgties. Izredžu nebija. Arī Lūka to zināja. Viņš lēnām tuvo­jās ar smaidu uz lūpām. Mahinatora asmens bija notaš­ķīts ar asinīm.

—   Tev pirms nāves vēl kaut kas jāredz, Persij. — Viņš uzlūkoja ķepaino Oreju, kas joprojām turēja aiz krāgas Anabetu un Groveru. — Orej, vari mieloties. Labu apetīti.

—   He-hē! — Pinkainis pacēla manus draugus gaisā un atieza zobus.

Un tad nu gāja vaļā īsta Aīda valstība.

Švūks.

Oreja rīkli caururba bulta ar sārtu spalvu pušķi galā. Pinkainā seja saviebās pārsteigumā, un viņš novēlās gar zemi.

—   Brāl! — iekaucās Agrijs. Viņš palaida pegaza gro­žus vaļīgāk, un ar to pietika, lai melnais kumeļš pamanī­tos šim iespert pa galvu un aizlaistos prom pār Maiami līci.

īsu mirkli Lūkas sabiedrotie bija tik apstulbuši, ka tik vien spēja, kā vērot dūmos izkūpošos pinkaino dvīņu ķermeņus.

Sacēlās mežonīgu kara kaucienu koris, un pret me­tālu norībēja pakavi. No kāpņu laukuma iznira ducis kentauru.

—   Poniji! — Taisons sajūsmā iesaucās.

Nu jau kļuva grūti aptvert, kas notiek. Kentauru barā bija arī Hīrons, bet pārējie radagabali šķita vien attāli līdzīgi. Dažam bija melnā arābieša miesasbūve, citam zeltaina spalva, vēl cits bija gluži vai noķellēts ar baltiem un oranžiem plankumiem. Dažiem bija koši, krāsaini tēkrekli ar fluorescējošiem uzrakstiem "Lustīgie poniji: Dienvidfloridas atzars". Vieni bija bruņojušies ar šķē­piem, citi ar beisbola nūjām, vēl dažiem bija pa peintbola šautenei. Viens eksemplārs bija izkrāsojis seju kā komanču kareivis un vicināja milzīgu, oranžu putuplasta roku ar gaisā izslietu pirkstu. Vēl kāds bija kailu torsu un nokrāsojies viscaur zaļš. Cits bija uzmaucis brilles ar lē­kājošās atsperēs iestiprinātiem izvalbītiem acu āboliem, turklāt galvā viņam bija tā beisbola cepure, kam abpus ausīm iedarināts gredzens, kur ielikt limonādes bundžu ar visu salmiņu.