Briesmoņu jūra

—   Bet, Hīron… kādā sakarā? Kāpēc lai kāds iedo­mātos, ka tu nodosi nometni un metīsies uz vienu roku ar Kronu?

Hīrona tumšbrūnās acis bija pārpilnas gadu tūksto­šiem krātu skumju. — Persij, atminies savas mācības. Atceries mitoloģijas stundas. Kas mani vieno ar titānu ķēniņu?

Piepūlēju smadzenes, bet mitoloģija man allaž sagāja putrā. Pat tagad, kad tas viss bija kļuvis par īstenību un no mītiem nereti bija atkarīga mana dzīvība, es bieži jau­cos vārdos un faktos. Pakratīju galvu. — Tu, mmm, Kronām esi parādā, vai? Viņš tev izglābis dzīvību?

—   Persij, — Hīrona balss bija neiedomājami klusa. — Titāns Krons ir mans tēvs.

DEVIŅPADSMIT RATU SKRIEŠANĀS BEIDZAS AR BLĪKŠĶI

pateicoties kentauru raitajam solim, Longailendā ieradāmies īsi pēc Klarisas. Mani nesa Hīrons, taču ceļā īpaši nepļāpājām, kur nu vēl par Kronu. Es apzinājos, ka Hīronam nav bijis viegli man to pateikt. Negribēju uz­bāzties ar liekiem jautājumiem. Biju saticis daudz ve­cāku, kas liek atvasēm sarkt un bālēt, bet — Krons? Ne­lietīgais titānu valdnieks, kurš sapņo sagraut Rietumu civilizāciju? Diezin vai tāds tētis būtu aicināms uz skolu, lai klasei pastāsta par savu profesiju.

Kad tikām līdz nometnei, kentauri nepacietīgi tri­nās, gaidot tikšanos ar Dionīsu. Klīda baumas, ka šis rīko­jot vētrainas ballītes, bet kentauri dabūja vilties. Kad nometnes dalībnieki sapulcējās Pusdievu kalna virsotnē, izrādījās, ka vīna dievam prāts uz svinībām it nemaz ne­nesas.

Nometne bija pārcietusi divas smagas nedēļas. Māk­slas un amatniecības namiņu līdz pašiem pamatiem bija nosvilinājis Draco Aionius (ciktāl noskaidroju, tas bija la­tīniskais apzīmējums "gigantiskai ķirzakai ar tādu dvašu, kas uzlaiž visu gaisā"). Lielā māja bija stāvgrūdām pilna ar ievainotajiem. Apollona namiņa bērni, kā jau labākie dziednieki, rāvās vaiga sviedros, sniegdami pirmo palī­dzību. Visi, kas pulcējās ap Talijas koku, izskatījās pār­guruši un tādi sagumzīti.

Tiklīdz Klarisa iekāra aunādu zemākajā priedes zarā, mēnesnīca šķita uzmirdzam kvēlāk un pārtopam no pe­lēkas dzidri sidrabainā. Dzestra vēja brāzma izšalca cauri zariem un aizvirmoja pa zāli lejup ielejā. Maņas itin kā atdzīvojās, viss jautās daudz skaudrāk — jāņtārpiņu lies­miņas biezoknī, zemeņu lauku smarža, viļņu šalkas lie­dagā.

Pa vienai vien sabrūnējušās priedes skujas vērtās zaļas.

Visi uzgavilēja. Lēni, bet nešaubīgi — aunādas bur­vība ieplūda kokā, piepildot to ar jauniem spēkiem un izskalojot indi.

Hīrons norīkoja nepārtrauktu sardzi kalna virsotnē visas diennakts garumā un apņēmās piemeklēt pienā­cīgu briesmoni par turpmāku aunādas sargu. Viņš noso­lījās tūlīt pat ielikt sludinājumu "Olimpa Vēstīs".

Klarisa tikmēr uz mitekļa biedru pleciem tika aiz­stiepta līdz amfiteātrim, kur visi viņu cildināja ar lauru vainagu un lustēšanos ap ugunskuru.

Mēs ar Anabetu varējām iet ieskrieties. Sazin, vai kāds maz bija manījis mūsu prombūtni. Un tā laikam bija lielākā pateicība, kādu vien varējām saņemt, — ja kāds pieminētu, ka esam slepus aizlavījušies uzdevumā, mūs vajadzētu izslēgt. Un vispār man uzmanības pietika. Nebija ne vainas reizi par visām reizēm atrasties ierindas nometnieku pulkā.

Vēlāk, kad cepinājām pastilas un klausījāmies brāļu

Speru spoku stāstā par nelietīgu karali, kuru dzīvu apri­jušas dēmoniskas brokastu maizītes, Klarisa man iebik­stīja mugurā un pačukstēja: — Tas, ka tu vienu reizi izrī­kojies sakarīgi, nenozīmē, ka Arējs būs tev draugs. Es joprojām gaidu piemērotu brīdi, lai izsmērētu tevi gar sienu.

Es atplauku platā smaidā.

—   Kas ir? — viņa pukojās.

—   Nekas, — attraucu. — Ir tik labi būt mājās.

Nākamajā rītā, kad lustīgie poniji bija aizspērušies mājup uz Floridu, Hīrons nāca klajā ar negaidītu pazi­ņojumu: ratu skriešanās sacīkstes turpināsies, kā plā­nots. Mēs visi dzīvojām ar pārliecību, ka tās līdz ar Tantalu nogrimušas pagājībā, taču taisnība vien bija, ka nav ne mazākā iemesla tās atcelt, jo sevišķi nu, kad nometne ir drošībā.

Ņemot vērā pirmajā reizē piedzīvoto, Taisons nebija sajūsmā par iespēju atkal kāpt ratos un ar lielāko prieku ļāva man mesties vienā pārī ar Anabetu. Es stūrētu, Ana­beta atvairītos, bet Taisons būtu mūsu melnstrādnieks. Kamēr es apkopu zirgus, Taisons pielaboja Atēnas ratus un veica daudz dažādu uzlabojumu.

Nākamās divas dienas trenējāmies uz velna parau­šanu. Ar Anabetu vienojāmies, ka uzvaras gadījumā balva — atpūta no saimniecības darbiem — tiks sadalīta starp abiem namiņiem. Atēnas namiņā mita vairāk iedzī­votāju, tad nu viņiem atlēktu lielākā tiesa mēneša, bet man nekas nebija iebilstams. Balva man nerūpēja. Es vienkārši gribēju uzvarēt.

Sacīkšu priekšvakarā aizkavējos staļļos. Tērzēju ar zirgiem un birstēju tiem spalvu, kad aiz muguras atska­nēja: — Lāga kustoņi tie zirgi. Kaut es tos būtu izgudrojis.

Pret staļļa durvju stenderi bija atslējies slaiks pus­mūža vīrs pastnieka drānās. No baltās platmales apakšas spraucās melni, sprogaini mati, un pār plecu bija pār­mesta pasta soma.

—   Hermej? — es izstomīju.