Briesmoņu jūra

Mudināju zirgus turēt tempu. Nu jau bijām sānu pie sāna ar Apollona braucējiem. No mugurpuses strauji tu­vojās Hēfaists. Arējs un Hermejs plecu pie pleca iepalika, kamēr Klarisa un Konors Spers vicināja zobenu un šķēpu.

Vēl viens trieciens ritenim, un būsim vēkšpēdus.

—   Rokā esat! — auroja Apollona divnieka stūrmanis. Viņš nometnē bija jauniņais. Vārdu neatceros, bet dūšas šim pavisam noteikti netrūka.

—   Sapņo vien! — Anabeta attrauca.

Viņa izvilka otro šķēpu — visai pārdrošs gājiens, ņe­mot vērā, ka mūs gaidīja vēl viens pilns aplis, — un svieda Apollona stūrmanim.

Tēmējums bija nevainojams. Lidojumā šķēps pār­tapa par trulo bomi, trāpīja stūrmanim krūtīs, tas savu­kārt atmuguriski krita pret komandas biedru, un abi izkūleņoja laukā no ratiem. Zirgi, sajutuši, ka pavada vaļā, satrakojušies ieauļoja skatītāju pūlī. Lopiņiem lecot pāri tribīņu stūrim, zeltītie sacīkšu rati apgāzās vēkšpēdus, un nometnieki spruka pa malām meklēt glābiņu. Zirgi aizrikšoja uz stalli, nopakaļ vilkdami apgāztos ratus.

Par spīti čīkstīgajam labajam ritenim, kaut kā pār­dzīvojām nākamo pagriezienu. Šķērsojām starta līniju un auļiem sākām fināla apli.

Ratu ass čīkstēja un grabēja. Lai arī zirgi klausīja katrai manai pavēlei un traucās kā labi ieeļļota mašīna, ļodzīgais ritenis darīja savu.

Hēfaista komanda joprojām mina uz papēžiem.

Bekendorfs nosmīnējis piespieda nez kādu pogu uz ratu vadības pults. Viņa mehāniskie zirgi izšāva metālis­kas troses, kas apvija mūsu ratu pakaļējo šķērskoku. Be­kendorfs iedarbināja vinčas, un mūsu rati nodrebēja; mēs tikām rauti atpakaļ, Bekendorfs — vilkts uz priekšu.

Anabeta nolamājusies izrāva dunci. Viņa cirta pa trosēm, taču tās izrādījās pārāk resnas.

—   Nevaru pārgriezt! — viņa sauca.

Nu jau Hēfaista rati bija draudīgi tuvu, un metālis­kie zirgi draudēja mūs sabradāt.

—   Maināmies! — uzsaucu Anabetai. — Ņem grožus!

—   Bet…

—   Klausi mani!

Viņa aizspraucās uz priekšu un satvēra grožus. Es zvārodamies pagriezos uz otru pusi un izvilku Pretstraumi.

Cirtu, un trose pārtrūka kā kurpju šņore. Izrāvāmies uz priekšu, taču Bekendorfa stūrmanis parāva ra­tus pa kreisi un tika mums līdzās. Bekendorfs izvilka zobenu. Viņš tēmēja uz Anabetu, taču es paguvu asmeni atvairīt.

Strauji tuvojās pēdējais pagrieziens. Es atmetu visas cerības. Lai uzvarētu, vajadzētu vienlaikus saskādēt Hēfaista ratus, noslaucīt tos no trases un vēl pasargāt Ana­betu. Lai cik lādzīgs puika bija Bekendorfs, nebija rak­stīts, ka viņš mūs abus neaizraidīs uz lazareti, ja zaudēsim modrību.

Nu jau bijām blakus, turklāt no mugurpuses strauji iedzina arī Klarisa.

—  Uz redzīti, Persij! — Bekendorfs klaigāja. — Te maza atvadu dāvana!

Viņš iesvieda mūsu ratos sīku ādas dozīti. Tā tūdaļ pieplaka pie grīdas un sāka izvirst zaļus dūmus.

—  Grieķu uguns! — iekliedzās Anabeta.

Nolādējos. Biju dzirdējis nostāstus par grieķu uguns

posta darbiem. Lēsu, ka mums ir kādas desmit sekun­des, līdz tā ies gaisā.

—  Svied prom! — Anabeta bļāva, bet tas nebija ma­nos spēkos. Hēfaista rati joprojām traucās līdzās, gaidī­dami, kad viņu mazā dāvaniņa eksplodēs. Bekendorfs uzplijās ar zobenu. Atliktu man uz mirkli novērsties un čammāties ap grieķu uguni, lai Anabetu tikmēr sašķē­rētu un mēs kaut kur ietriektos. Pūlējos dāvanu aizspert, bet arī tas bija tukšs numurs. Doze nebija izkustināma.

Tad es atcerējos par pulksteni.

Man nebija ne jausmas, kā tas varētu līdzēt, bet kaut kā pamanījos nospiest mazo slēdzīti. Pulkstenis tūliņ pārvērtās. Tas pletās, metāla karkass izvērpās plašumā kā veclaiku foto objektīva aizbīdnis, ādas siksna tikmēr tinās gar delnu, līdz man rokās bija apaļš vairogs pusotra metra platumā, šaipusē pārvilkts ar maigu ādu, bet otru pusi rotāja pulēta bronza ar visvisādām gravīrām, kuras aplūkot man nudien nebija vaļas.

Zināju tikai vienu: Taisons bija trāpījis desmitniekā. Izslēju vairogu un pret to noklaudzēja Bekendorfa zo­bens. Asmens sašķīda.

— Ko? — viņš nokliedzās. — Kā…

Vairāk pļāpāt nebija laika, jo es devu šim krūtīs ar savu jauno vairogu un izlidināju no ratiem tā, ka viņš velšus aizvēlās putekļos.

Grasījos jau ķert pēc Pretstraumes un izrēķināties ar stūrmani, kad Anabeta iesaucās: — Persij!

Grieķu uguns dzirksteļoja. Pabāzu zem ādas maciņa zobena galu kā tādu špakteli un sviedu to gaisā. Ugunsbumba aizlidoja līdz Hēfaista ratiem un piezemējās stūr­manim pie kājām. Viņš noelsās.

īss acumirklis, un stūrmanis izlēma gluži pareizi — metās laukā no ratiem, kas sasvērās un uzsprāga zaļās liesmās. Metāla zirgiem, šķiet, radās kaut kāds īssavieno­jums. Viņi apsviedušies vilka degošo vraku pretim Kla­risai un Speriem, un tie dabūja raut sāņus, lai izvairītos.

Anabeta pievilka grožus un sagatavojās pēdējam pa­griezienam. Iekrampējos ratu malā dziļā pārliecībā, ka avarēsim, taču Anabeta neizskaidrojamā kārtā tika galā, un mēs pārripojām pār finiša līniju. Pūlis uzgavilēja.

Tiklīdz rati apstājās, mūs apstāja pūlis. Draugi de­dzīgi skandēja mūsu vārdus, bet Anabeta centās pār­kliegt gaviles: — Pagaidiet! Klausieties! Ir vēl kāds!