Briesmoņu jūra

Sapratu, ka viņam diemžēl ir taisnība. Aunāda ne­bija risinājums it visām nometnes nedienām. Lūka jo­projām bija uz brīvām kājām un pulcēja armiju uz "Princeses Andromedas" klāja. Krons joprojām gatavo­jās atdzimt savā zelta zārkā. Agri vai vēlu mums būs jā­stājas viņiem pretī.

—   Tu darināsi labākos ieročus pasaulē, — es Taisonam teicu. Lepni paslēju savu pulksteni. — Un varu derēt, ka tie arī laiku pareizi rādīs.

Taisons iešņaukājās. — Brāļi viens otram palīdz.

—   Un tu esi mans brālis, — es teicu. — Tur nav divu domu.

Viņš papliķēja man pa muguru tik sparīgi, ka gan­drīz novēlos lejup pa kāpu. Tad viņš notrausa no vaiga asaru un piecēlās, lai dotos ceļā. — Liec lietā vairogu.

—   Noteikti, draudziņ.

—   Reiz tas glābs tev dzīvību.

Viņš to pateica tik nevērīgi, ka aizdomājos, nez, vai tā ciklopa acs spēj ieskatīties nākotnē.

Aizsoļojis līdz krastmalai, viņš nosvilpās. No viļņiem iznira hipokamps Dardedzis. Noraudzijos, kā abi pagaist Poseidona valstības plašumos.

Kad viņi vairs nebija saskatāmi, paraudzījos uz savu jauno rokaspulksteni. Nospiedu pogu, un no tā atkal izvērpās milzu vairogs. Bronzā sengrieķu stilā bija izkaltas epizodes no mūsu šāsvasaras piedzīvojumiem. Te Ana­beta sadeva pa mizu lestrigonu bumbotājam, te es Pus­dievu kalnā cīkstējos ar bronzas vēršiem, te Taisons ar Dardedzi traucās uz "Princesi Andromedu", te "Birmingema" tēmēja uz Haribdu. Pārbraucu ar roku ainiņai, kas attēloja Taisonu, kurš kaujas ar hidru, vienlaikus sargā­joši pacēlis gaisā kasti briesmoņu virtuļu.

Ļāvos skumjām. Es zināju, ka Taisonam zem ūdens klāsies pasakaini. Bet zināju arī to, ka man trūks itin visa — viņa sajūsmas par zirgiem, prasmes salabot ratus vai kailām rokām mīcīt metālu, vai arī sasiet ļaundarus mezglā. Man trūks pat viņa krākšanas kaimiņu gultā tā, ka jumts ceļas.

—   Sveiks, Persij.

Atskatījos.

Kāpas galā stāvēja Anabeta un Grovers. jādomā, ka man acīs bija sabirušas smiltis, jo es traki mirkšķināju.

—  Taisons…— es viņiem sacīju. — Viņam vajadzēja…

—  Mēs zinām, — Anabeta saudzīgi atsaucās. — Hī­rons pastāstīja.

—  Ciklopu kalves, — Grovers noskurinājās. — Tur esot briesmīga ēdināšana! Vispār nekādu enčiladu, iedo­mājieties!

Anabeta pastiepa roku. — Nāc nu, aļģu pauri! Laiks vakariņām.

Mēs lēnā solī devāmies uz paviljonu — trijatā, kā senos laikos.

Tovakar plosījās vētra, taču debesis virs Pusdievu nometnes bija skaidras kā allaž. Pie apvāršņa šķilās zibeņi, viļņi bangoja pret krastu, taču ielejā nenopilēja ne lāsī­tes. Pateicoties aunādai, mēs atkal bijām drošībā, burvju robežu lokā.

Taču sapņos joprojām neradu mieru. Dzirdēju, kā Krons ņirdz no Tartara dzīlēm: Polifēms akli tup savā alā, ticot, ka izcīnījis lielu uzvaru, jauno varoni! Vai tu ne­esi tikpat akls? Tumsā atbalsojās titāna ledainie smiekli.

Tad sapnis pārtapa. Es sekoju Taisonam jūras dzīlēs uz Poseidona valstību. Nokļuvu starojošā zālē, kas laistī­jās zilā gaismā, grīdu rotāja pērles. Un tur koraļļu tronī sēdēja mans tēvs, tērpies kā pavisam parasts makšķer­nieks — haki šortos un saulē pabalojušā kreklā. Ielūko­jos viņa saules lutinātajā sejā, dzidri zaļajās acīs, un viņš man sacīja tikai vienu: sasparojies!

Uztrūkos.

Kāds bungoja pie durvīm. Iekšā nelūgts ieklupa Grovers. — Persij! — Viņš elsa. — Anabeta… kalnā… viņa…

Viņa skatiens vēstīja — kaut kas nepavisam nebija lāgā. Anabeta tonakt bija sardzē pie aunādas. Ja kaut kas būs gadījies…

Nosviedu segu, asinis dzīslās bija teju sastingušas. Rāvu kājās to, kas gadījās pie rokas, bet Grovers tikmēr centās salikt sakarīgu teikumu, taču bija pārāk apdullis, par daudz aizelsies. — Viņa tur guļ… tikai guļ…

Es izskrēju laukā un traucos pāri pagalmam, Gro­vers mina uz papēžiem. Ausa gaismiņa, bet šķita, ka visa nometne verd un mutuļo. Runas izplatījās. Noticis kas neaptverams. Nometnieku pulciņi jau soļoja uz kalnu. Satīri, nimfas un hēroji bruņu un pidžamu jūklī.

Izdzirdēju pakavu dipoņu, un mums līdzās pierikšoja Hirons, pavisam drūms no vaiga.

— Vai tiesa? — viņš noprasīja Groveram.

Apstulbušais Grovers spēja vien pamāt ar galvu.

Pūlējos apvaicāties, kas īsti noticis, bet Hīrons pa­ķēra mani aiz rokas un bez mazākās piepūles uzcēla sev mugurā. Kopā mērojām ceļu augšup Pusdievu kalnā, kur jau bija sapulcējies bariņš.

Biju domājis, ka aunāda būs pazudusi, bet tā jopro­jām karājās priedē un laistījās pirmajos saules staros. Vētra bija mitējusies, un debesis krāsojās asinssārtas.

—   Lai nolādēts titānu valdnieks, — Hīrons sacīja.

—   Viņš atkal mūs apmānījis, atkal pamanījies izmantot pareģojumu savā labā.

—   Kā to saprast? — apvaicājos.

—   Aunāda, — viņš atbildēja. — Aunāda paveikusi vairāk, nekā cerēts.

Rikšojām uz priekšu, un visi pašķīrās. Tur, koka pa­kājē, bez samaņas gulēja meitene. Kāda cita meitene, tērpusies grieķu bruņās, bija sakņupusi pār dusošo.

Man ausīs šalca asinis. Prāts miglojās. Anabetai kāds uzbrucis? Kāpēc tad aunāda joprojām bija te?

Kokam nebija ne vainas, tas bija spirgts un vesels, pārpilns zelta aunādas burvības.

—   Tā atveseļojusi koku, — Hīrons drūmi sacīja.

—  Taču izšķīstījusi ne indi vien…