Briesmoņu jūra

Pēkšņi es sapratu, ka Anabeta nemaz neguļ zemē. Anabeta bija tā bruņās tērptā, kas noliekusies pār gu­ļošo. Ieraugot mūs, Anabeta steidzās pie Hīrona. — Tā… viņa… pēkšņi tur…

Viņas acis bija pilnas asaru, bet es joprojām neko ne­sapratu. Biju pārāk apmulsis, lai saliktu visu kopā. Nolēcu no Hīrona muguras un steidzos pie dusošās meitenes. Hīrons uzsauca: — Persij, pagaidi!

Nometos ceļos. Viņai bija īsi, tumši mati un vasarraibumiem nosēts deguntiņš. Meitenei bija vingrs un spē­cīgs garo distanču skrējējas augums, drēbes ne īsti panku, ne gotu — melns tēkrekls, sadriskāti džinsi un ādas jaka ar nozīmītēm, ko rotāja nekad nedzirdētu grupu nosau­kumi.

Viņa nebija no nometnes. Nebiju viņu manījis ne­vienā namiņā. Un tomēr savādā kārtā šķita, ka esmu viņu jau agrāk redzējis…

—  Tā ir taisnība, — Grovers, uzdesojis kalnā, bez elpas dvesa. — Neticami…

Neviens cits meitenei netuvojās.

Piekļāvu plaukstu viņai pie pieres. Āda bija vēsa, bet pirkstos man iedzēla it kā uguns.

—   Viņai vajag nektāru un ambroziju, — es teicu. Šejieniete vai svešiniece, bet viņa nešaubīgi bija pus­dievu dzimuma. Tas bija jaušams no viena vienīga pie­skāriena. Nesapratu, kāpēc visi ir tik pārbijušies.

Satvēru viņu aiz pleciem un piecēlu sēdus, atbalstot galvu pret manu plecu.

—  Nu!? — uzsaucu pārējiem. — Kas jums iekodis? Nesam viņu uz Lielo māju.

Neviens, pat ne Hīrons nekustēja no vietas. Visi stā­vēja, elpu aizturējuši.

Tad meitene ievilka īsu, saraustītu elpu. Ieklepoju­sies viņa atvēra acis. Varavīksnenes bija žilbinoši zilas — teju elektrozilas.

Meitene apjukusi, trīsoša un ieplestām acīm raudzī­jās manī. — Kas tu…

—   Es esmu Persijs, — sacīju. — Tu tagad esi drošībā.

—   Tik savāds sapnis…

—   Viss kārtībā.

—   Es nomiru.

—   Nē, — mierināju viņu. — Tev nekas nekaiš. Kā tevi sauc?

Un tad es sapratu. Vēl pirms viņa paguva atbildēt.

Meitenes zilās acis raudzījās mani, un es sapratu, kāds bijis zelta aunādas medību mērķis. Kāpēc bija jāsa­indē koks. Viss salikās pa plauktiņiem. Krons bija cēlis galdā vēl vienu spēļu kauliņu — iespēju sagrozīt pareģo­jumu pēc sava prāta.

Pat Hīrons, Anabeta un Grovers, kuriem šajā mirklī piedienētu diet un gavilēt, bija pārlieku satriekti, domā­jot par miglā tīto nākotni. Un es turēju savās rokās kādu, kuram bija lemts tapt par manu labāko draugu vai tikpat labi — niknāko ienaidnieku.

— Es esmu Talija, — meitene sacīja. — Zeva meita.

PĒCVĀRDS

Lielais paldies maniem izmēģinājuma trusīšiem, Džefrijam Kolam un Trevisam Stollam, par manuskripta caurskatī­šanu un trāpīgiem ieteikumiem; Egbertam Bakeram no ļeilas universitātes par palīdzīgu roku sengrieķu valodā; Nensijai Gai­tai par lielisko pārstāvniecību; manai redaktorei Dženiferai Beserei par padomiem un neatlaidību; visiem audzēkņiem tajās daudzajās skolās, ko apciemoju, par aizrautīgo atbalstu; un, protams, Bekijai, Heilijai un Patrikam Riordaniem, jo, tikai pateicoties viņiem, spēju nokļūt Pusdievu nometnē.

SATURS

Viens Mans labākais draugs izvēlas kāzu kleitu 7

Divi Spēlēju tautasbumbu ar kanibāliem 14

Trīs Esi sveikts, mūžīgo mocību taksometri 31

Četri Taisons niekojas ar uguni 44

Pieci Es tieku pie jauna kaimiņa 54

Seši Dēmonisko baložu uzbrukums 72

Septiņi Pieņemu veltes no svešinieka 91

Astoņi Uz "Princeses Andromedas" klāja 113

Deviņi Drausmīgākais ģimenes salidojums pasaulē 127

 Desmit Ceļojam ar beigtiem konfederātiem 140

Vienpadsmit Klarisa uzlaiž visu gaisā 154

Divpadsmit Viesojamies Kikī SPA kūrortā 171

Trīspadsmit Anabeta mēģina peldēt mājup 192

Četrpadsmit Sastopam iznīcības aitas 208

Piecpadsmit Aunāda — Nevienam 221

Sešpadsmit Noeju pa burbuli ar visu kuģi 231

Septiņpadsmit Pārsteigums Maiami pludmalē 238

Astoņpadsmit Lustīgo poniju iebrukums 248

Deviņpadsmit Ratu skriešanās beidzas ar blīkšķi 260

Divdesmit Aunāda paveic vairāk, nekā cerēts 275

Pēcvārds 285

TITĀNA LĀSTS

Tajā piektdienā pirms Ziemassvētku brīvlaika mamma sakravāja manu ceļasomu, ieslidināja līdzi pāris nāves ieroču un aizveda mani uz kārtējo internātskolu. Pa ceļam paķērām arī manas draudzenes — Anabetu un Taliju.

No Ņujorkas līdz Menas Bārhārborai bija astoņu stundu brauciens. Pār lielceļu krita krusa un slapjdraņķis. Lai arī ar Anabetu un Taliju nebijām redzējušies vairākus mēnešus, sniegputenis un draudīgās ceļojuma gaidas lika vēderam žņaugties čokurā, tāpēc visi sēdējām klusēdami. Atskaitot manu mammu. Kad šī sanervozējas, muti viņai nevar aizbāzt. Kad ap mijkrēsli beidzot sasniedzām Vestoveras namu, viņa jau bija paguvusi izklāstīt Anabetai un Talijai vispēdējo kaun­pilno pastāstiņu iz manas zēnības gadiem.

Talija noslaucīja aprasojušo logu un palūkojās laukā. — Super. Te būs riktīgi jautri.

Vestoveras nams atgādināja ar lāstu sistu karaļpili. Melna mūra celtne ar torņiem, šauriem logiem un milzīgām divviru koka durvīm. Tā slējās kupenām klātas klints virsotnē, pa labi skatam atklājās nosarmojis mežs, pa kreisi — putās sa­kults okeāns.

— Jūs tik tiešām negribat, lai es palieku? — mamma ba­žīgi apvaicājās.

— Nē, mammu, paldies, — atsaucos. — Kas zina, cik ilgi tas vilksies. Būs jau labi.