Briesmoņu jūra

Anabeta jautāja: — Vai viņi… tu esi viņiem pateicis?

Grovers pakratīja galvu. — Tu jau zini. Tas viņus tikai lieki apdraudētu. Tiklīdz apzinies savu izcelsmi, smarža pie­ņemas spēkā.

Viņš paraudzījās uz mani, un es apstiprinoši pamāju. Nebija ne jausmas, kā pusdievus saož satīri un briesmoņi. Bet zināju, ka tāds aromāts draud ar pēdējo stundiņu. Io spē­cīgāks pusdievs kļūsti, jo stiprāk od pēc briesmoņa cienasta.

— Nu, tad ķeram abus ciet un laižamies lapās, — es ieteicu.

Spēru soli, bet Talija brīdinoši uzlika roku man uz pleca. Pa durvīm bija iespraucies direktora vietnieks doktors Torns un nu stāvēja pie tribīnēm līdzās di Angelo atvasēm. Viņš dzestri pamāja mums ar galvu. Zilā acs teju iegailējās.

Spriežot pēc doktora Torņa sejas, Talijai nebija izdevies iepūst viņam miglu acīs. Viņš nojauta, kas mēs tādi. Nu viņš nogaidīja, lai redzētu, kāpēc esam šurp atspērušies.

— Neskaties uz bērniem, — Talija norīkoja. — Jāsagaida izdevība, lai tiktu viņiem klāt. Izliksimies, ka viņi mūs nein­teresē. Aizmānīsim Torņu projām no viņu smaržas.

— Kā?

—  Mēs esam trīs jaudīgi pusdievi. Mūsu klātbūtnei vaja­dzētu nojaukt pēdas. Iejuksim pūlī. Uzvedīsimies dabiski. Uzdejosim. Bet paturēsim bērnus acīs.

— Uzdejosim? — Anabeta pārprasīja.

Talija piekrītoši pamāja. Viņa ieklausījās meldiņā un sa­rauca degunu. — Fui. Kurš pasūtījis Džesiju Makartniju? Grovers izskatījās dziļi sāpināts. — Es.

— Jēziņ, Grover. Totāli tizli. Nevarēji izvēlēties Green Day vai kaut ko tādu?

—  Green… ko?

— Neko, neko. Dejojam!

— Bet es neprotu dejot!

—  Pratīsi, es vadīšu, — Talija atcirta. — Nāc nu, kazlēn. Talija paķēra šo pie rokas un aizrāva uz deju zāli tā, ka

Grovers paguva vien noelsties. Anabeta pasmaidīja.

— Kas ir? — noprasīju.

— Nekas. Vienkārši forši, ka Talija ir atgriezusies. Anabeta kopš pērnās vasaras bija mani pāraugusi, un tas

mani nedaudz mulsināja. Agrāk viņas vienīgā rotaslieta bija Pusdievu nometnes krellītes, bet nu viņai ausīs rotājās mazas sudraba pūcītes — Anabetas mammas Atēnas simbols. Viņa norāva slēpotāju cepuri, un pār pleciem nolija garās, blondās cirtas. Tagad viņa nez kādēļ izskatījās vecāka.

— Tātad… — pūlējos sagudrot jēdzīgu sakāmo. Uzvedieties dabiski, piekodināja Talija. Kas gan tur dabisks, ja esi pusdievs, kurš devies bīstamā misijā? — Hmm, esi pēdējā laikā uzprojektējusi kādu krietnu māju?

Anabetai acīs iegailējās liesmiņas, kā jau allaž, kad tika skarta arhitektūras tēma. — Ak dieniņ, Persij! Tajā jaunajā skolā man kā izvēles priekšmets ir 3D dizains, un tur ir tik forša datorprogramma…

Viņa sāka klāstīt, kā uzprojektējusi iespaidīgu piemi­nekli, ko gribot būvēt Manhetenas centrā. Viņa vārījās par balstiem, fasādēm un tādā garā, un es mēģināju klausīties. Izsenis zināju, ka Anabeta sapņo nākotnē kļūt par visu arhi­tektu arhitekti — viņa dievina matemātiku, vecas mājas un visu to pārējo — bet, goda vārds, knapi sapratu kaut vārdu.

Taisnību sakot, nedaudz kremta, ka viņa ir tik stāvā sa­jūsmā par savu jauno skolu. Šī viņai bija pirmā pieredze Ņu­jorkas skolā. Biju cerējis, ka tiksimies biežāk. Viņas abas ar Taliju tagad mācījās kādā Bruklinas internātā — pietiekami tuvu Pusdievu nometnei, lai Hīrons pagūtu izlīdzēt, ja gadītos kāda ķeza. Tā kā viņējā bija meiteņu mācību iestāde, bet es mācījos Manhetenas publiskajā skolā, tikāmies retu reizi.

— Nūjā, forši, — novilku. — Tad tu tur paliksi visu gadu?

Anabetas vaigs apmācās. — Iespējams, ja vien…

—  Eu! — Talija mums uzsauca. Viņa grieza lēno deju ar Groveru, kas, kājām pinoties, ik pa laikam iespēra Talijai pa apakšstilbiem un izskatījās, ka labprātāk būtu beigts. Viņam vismaz bija mākslīgās kājas. Viņš atšķirībā no manis varēja attaisnot savu tizlošanos.

— Dejojiet, slaisti! — Talija norīkoja. — Izskatās stulbi, ka jūs tur tā stāvat.

Es tramīgi paraudzījos uz Anabetu un pēc tam uz mei­teņu baru, kas spietoja pa sporta zāli.

— Nu? — Anabeta uzvaicāja.

— Kuru man uzlūgt?

Viņa iedunkāja man pa vēderu. — Tak mani, aļģupauri!

— A, nūjā..

Aizgājām līdz deju placim, un es mēģināju saskatīt, kā uzvedas Talija un Grovers. Vienu roku uzliku Anabetai uz gurna, otru viņa pati sakampa tā, it kā grasītos mani lidināt kādā džudo kūlenī.

—  Es nekodīšu, — viņa sacīja. — Labrīt, Persij. Kas — jums skolā diseņu nav?

Es neatbildēju. Taisnību sakot, bija gan. Bet es ne reizi nebiju tā pa īstam dejojis. Parasti ar pāris čaļiem stūrī mētāju basketbola bumbu.

Pāris minūtes pagorījāmies. Mēģināju koncentrēties uz sīkumiem, piemēram, uz kreppapīra strēmelēm un punša bļodu, — vispār jebko, lai nedomātu par faktu, ka Anabeta ir garāka par mani, plaukstas man ir sasvīdušas un droši vien pretīgas, turklāt nemitīgi minu viņai uz kājām.

—  Ko tu pirmīt tur teici? — ievaicājos. — Tev skolā ir kaut kādas problēmas?

Viņa saknieba lūpas. — Nē, par to nav runas. Drīzāk par

tēti.

—  Ui, — es zināju, ka Anabetai ar tēti nav visai spožas attiecības. — Man šķita, ka jums abiem iet uz gaišo pusi. Pa­māte atkal uzdarbojas?