Briesmoņu jūra

— Bet kā jūs tiksiet mājās? Persij, es taču satraucos.

Kaut tik asinis nebūtu sakāpušas vaigos! Pietika jau ar to vien, ka mamma man bija par šoferi — citas iespējas nebija.

— Neraizējieties, Džeksona kundze, — Anabeta uzmun­drinoši pasmaidīja. Viņas blondie mati bija ietūcīti apakš slē­potāju cepures, un acis tumsa tikpat pelēkas kā okeāns. — Mēs neļausim viņam savārīt ziepes.

Mamma nedaudz tā kā nomierinājās. Viņasprāt, Ana­beta ir saprātīgākais pusdievs, kas jelkad izvilcis līdz astotajai klasei. Viņa svēti tic, ka Anabeta regulāri glābj mani no dro­šas nāves. Taisnība vien ir, bet tas nenozīmē, ka man būtu no priekiem jālec gaisā.

— Labi, mīlīši, — mamma noteica. — Vai viss ir līdzi?

— Jā, Džeksona kundze, — atsaucās Talija. — Paldies, ka atvedāt.

— Pārvelkamie džemperi ir? Un mans telefona numurs?

— Mammu…

—  Ambrozijs un nektārs, Persij? Un zelta drahma, ja pēkšņi vajag sazināties ar nometni?

— Mammu, nu taču! Viss būs labi. Meitenes, laižam!

Viņa šķita nedaudz sāpināta, un man pat sametās mam­mas žēl, bet i nedomāju uzkavēties mašīnā ne mirkli ilgāk. Ja man būtu jānoklausās vēl viena teiksma par to, cik amizanti trīs gadu vecumā esmu izskatījies vannā, biju gatavs ierakties kupenā un dzīvs nosalt.

Arī Anabeta un Talija izspruka laukā. Vējš izcirtās cauri kažokam un sadurstīja miesu maziem ledus duncīšiem.

Tiklīdz mammas auto bija gabalā, Talija paziņoja: — Persij, tev ir tik superīga mamma!

— Nav ne vainas, — atzinu. — Un tev? Vai tu sazinies ar savu mammu?

Kolīdz pajautāju, biju gatavs vai mēli norit. Talijai vien­kārši izcili padevās tie ļaunatminīgie skatieni, un, ja tādam vēl piepluso viņas panka paskatu — vīlēs sapluskāto armij­nieku žaketi, melnās ādas bikses, visas tās ķēdes, ar melnu apvilktās dzidri zilās acis un caururbjošo skatienu. Man tika veltīts ideāli nešpetns skatiens. — Nav tava daļa, Persij…

—  Iesim labāk iekšā, — Anabeta iespraucās. — Grovers jau gaida.

Talija paraudzījās uz pili un noskurinājās. — Taisnība. Diezin, ko viņš te tādu uzgājis, ka jāsūta tik drudžaina ziņa?

Palūkojos augšup uz Vestoveras nama ēnās slīgstošajiem torņiem. — Neko spožu, — minēju.

Ozolkoka durvis čīkstot pavērās, un mēs visi trīs, līdzi ieraudami sniega vērpeti, iesoļojām nama vestibilā.

Spēju vien noelsties: — Oho!

Te bija, kur izvērsties. Pie sienām rindojās kauju karogi un virknējās ieroči: senatnīgi šaujamie, āvas un tamlīdzīgi rīki. Zinu, zinu, ka Vestovera skaitās karaskola, bet šīs deko­rācijas šķita nāvīgi pārspīlētas. Burtiskā nozīmē.

Roka aizslīdēja līdz kabatai, kur glabāju savu iznīcinošo lodīšu pildspalvu — Pretstraumi. Te jautās kas nelāgs. Kas bīstams. Talija tramīgi virpināja pirkstos savu īpašo burvju velti, sudraba kaklarotu. Nopratu, ka mums visiem prātā viens. Bez cīniņa neizsprukt.

Anabeta ierunājās: — Nez, kur te…

Un durvis mums aiz muguras aizcirtās.

— Fooorši, — novilku. — Tad jau laikam uzkavēsimies.

No viņa vestibila gala atbalsojās melodija. Izklausījās pēc

deju mūzikas.

Sastutējām somas aiz kolonnas un sākām apstaigāt plašo halli. Nebijām tikuši visai tālu, kad pret klona grīdu noklau­dzēja soļi, un mums pretim no pustumsas iznira divi stāvi.

Abiem bija īsi apcirpti, iesirmi mati un melnas militāras formas ar sārtu vīli. Sazin kāpēc sievietei bija pūkām klāta augšlūpa, bet vīrietim — gludi skūts vaigs. Abi soļoja tik stīvi, it kā aiz apkakles būtu aizbāzts slotaskāts.

— Tā! — sieviete noskaldīja. — Ko jūs te meklējat?

—  Ēēē… — apjēdzu, ka atbildes padomā nav. Biju tik ļoti pārņemts ar vēlmi uzmeklēt Groveru un noskaidrot, kas lē­cies, ka pat neiedomājos — kādam varētu rasties jautājums, kāpēc trīs sīkie nakts vidū ielavījušies svešā skolā. Mašīnā netikām izrunājuši, kā tiksim iekšā. Es saminstinājos. — Kun­dze, mēs tikai…

-Hā! — vīrs atcirta tā, ka es teju palēcos. — Ballē vie­sus nelaižam! Jūs tiekat izzz-dzīti!

Viņam bija kaut kāds akcents — franču, vai: iz-žītil Viņš bija garš un skarbu seju. Nāsis, kad viņš runāja, papletās, tā­pēc nebija viegli novērsties. Savukārt acis bija katra savā krāsā kā tādam ielas runcim — viena zila, otra brūna.

Nopratu, ka viņš mūs tūliņ izlidinās sniegā, bet Talija negaidot pakāpās uz priekšu un pastrādāja ko pavisam sa­vādu.

Viņa uzsita knipi. Skaņa skaļi atbalsojās. Varbūt tikai māņi, bet man šķita, ka no meitenes plaukstas pāri vestibilam aizvirmo vēja brāzma. Tā pāršalca mūs visus, pat karogi gar sienām noplandījās.

—  Ser, te jau nav runas par viesiem, — Talija sacīja. — Mēs esam vietējie, audzēkņi. Jūs atceraties: es esmu Talija. Bet tā Anabeta un vēl Persijs. Mēs esam astotajā klasē.

Skolotājs piemiedza divkrāsainās acis. Nesapratu, kur

Talijai prāts. Tagad mūs noslānīs par meliem un izlidinās sniegā. Tomēr izskatījās, ka vīrietis vilcinās.

Viņš paraudzījās uz kolēģi. — Misis Krīcira, vai atpazīstat šos skolniekus?

Lai cik bīstami, dabūju kost mēlē, lai neapsmietos. Sko­lotājai vārdā Krīts Ira? Nu, nevar būt!

Sieviete sablisinājās, it kā nupat uzmodusies no transa. — Es… jā. Šķiet, jā, ser. — Viņa sarauca pieri. — Anabeta. Talija. Persijs. Kāpēc jūs neesat sporta zālē?