Briesmoņu jūra

Gaviles negribēja mitēties, bet Anabeta nepiekāpās: — Mēs to nepaveiktu bez kāda īpaša palīga! Mēs ne­uzvarētu šajās sacīkstēs, neatgūtu aunādu, neizglābtu Groveru, nekas no tā visa nebūtu iznācis! Mēs esam ka­raļvalsti parādā Taisonam, Persija…

— Brālim! — es iesaucos tik skaļi, lai visi mani sa­dzird. — Taisonam, manam mazajam brālim!

Taisons nosarka. Klausītāji sajūsmā ieaurojās. Ana­beta uzspieda man uz vaiga buču. Nu aurošana sacēlās vēl skaļāka. Atēnas namiņa iemītnieki pacēla mani, Anabetu un Taisonu gaisā un nesa uz skatuvi, kur mūs jau gaidīja Hīrons, lai dāvātu lauru vainagus.

DiVDESMIT AUNĀDA PAVEIC VAIRĀK, NEKĀ cerĒts

Šī bija viena no laimīgākajām pēcpusdienām no­metnes vēsturē, kas tikai pierāda, ka rīts mēdz būt mal­dinošs, — nekad nevar zināt, ko nesīs vakars.

Grovers paziņoja, ka atlikušo vasaru pavadīs no­metnē kopā ar mums un tikai pēc tam atgriezīsies pie Pāna meklējumiem. Šķeltnadžu vecajie bija tik aizgrābti, ka viņam izdevies izsprukt cauri sveikā, turklāt vēl pa­vērt ceļu nākamajiem meklētājiem, ka piešķīra šim divus mēnešus garu atvaļinājumu un jaunu stabuli. Vienīgā sliktā ziņa: Grovers to stabuli drillēja visu pēcpusdienu, un viņa muzikālās prasmes nebija diži augušas. Viņš spa­rīgi pūta YMCA meldiņu, un zemeņu stādi tikmēr kā traki pinās mums pa kājām, teju gribēdami mūs nožņaugt. No sirds jutu tiem līdzi.

Grovers grasījās tagad, klātienē, pārraut mūsu lidzjūtu saikni, bet es biju ar mieru to saglabāt, ja viņam ne­kas nav iebilstams. Viņš nolika stabuli sāņus un blenza manī. — Bet, Persij, ja es iekulšos nepatikšanās, tev drau­dēs briesmas! Tu vari iet bojā!

—  Es gribu būt lietas kursā, ja tu atkal kaut kur iekulsies. Un es atkal došos tev palīgā. Citādi nevarēs.

Galu galā viņš piekrita saikni saglabāt un turpināja dancināt zemenes pie YMCA meldiņa. Bija lieki uzburt līdzjūtu saikni — tāpat zināju, kāda tām jušana.

Vēlāk, loka šaušanas treniņā, Hīrons pasauca mani sāņus un pavēstīja, ka nolīdzinājis visu nesmukumu ar Merivezeras pamatskolu. Skola vairs nevainoja mani sporta zāles izpostīšanā. Policija vairs nedzina man pēdas.

—   Kā tev tas izdevās? — nobrīnījos.

Hīrona acīs iezibējās nebēdnīgas liesmiņas. — Es tikai ierosināju, ka ļaudis todien pieredzējuši ko citu — apkures katla eksploziju, kas nepavisam nebija tava vaina.

—  Tu tā teici, un viņi tūliņ noticēja?

—   Liku lietā miglu. Kādudien, kad būsi gatavs, es tev to ierādīšu.

—  Tas nozīmē, ka nākamgad varu atgriezties Merivezerā?

Hīrons sarauca pieri. — O, nē. Tu joprojām esi iz­slēgts. Misters Bonsaji sacīja, ka tev esot — kā viņš tur teica? — neriktīga karma, kas graujot skolas pedago­ģisko auru. Taču, par prieku tavai mātei, ar likumu tu neesi saķēries. Jā, runājot par tavu mammu…

Viņš no bultu maka izvilka mobilo telefonu un pa­sniedza to man. — Pēdējais laiks viņu sazvanīt.

Trakākais bija iesākums — tā daļa, kur jānoklausās "Persij-Džekson-ar-kuru-galu-tu-domā-vai-sajēdz-kāes-satraucos-šitā-aizšmaukt-bez-atļaujas-no-nometneskaut-kādos-bīstamos-uzdevumos-un-pārbaidīt-manilīdz-nāvei" penteris.

Taču beigās viņa aizelsusies iepauzēja. — Ai, nu… man prieks, ka esi sveiks un vesels!

Tāpēc mamma ir tik lieliska. Viņa neprot dusmoties. Mēģina, bet nav tam radīta.

—   Piedod, mammu, — es sacīju. — Es vairs nebie­dēšu tevi.

—   Nesoli man neko, Persij. Tu labi zini, ka ies ar­vien trakāk. — Viņa pūlējās izklausīties nevērīga, bet es jutu, ka mamma nudien satraucas.

Gribēju teikt kādu uzmundrinošu vārdu, bet īste­nībā zināju, ka viņai ir taisnība. Kā pusdievs allaž likšu viņai baidīties. Jo vecāks kļūšu, jo draudīgākās lietās iepīšos.

—   Es varētu uz brīdi aizbraukt mājās, — ieminējos.

—   Nē, nē. Paliec nometnē. Trenējies. Dari, kas da­rāms. Bet nākamo mācību gadu tu taču pavadīsi mā­jās, ko?

—   Protams. Ja mani maz uzņems kādā skolā.

—   Gan kaut ko atradīsim, mīļais, — mamma nopū­tās. — Kādu stūrīti, kur par mums vēl nav dzirdējuši.

Taisonu nometnē daudzināja kā īstu varoni. Es ar lielāko prieku uz visiem laikiem dalītu ar viņu vienu pa­jumti, taču tovakar, sēžot kāpās un veroties uz Longailendas zundu, viņš nāca klajā ar bezgala pārsteidzošu pa­ziņojumu.

—   Vakar tētiņš atsūtīja sapni, — viņš pavēstīja. — Viņš gaida mani ciemos.

Nospriedu, ka viņš ākstās, bet Taisons taču neprata ākstīties. — Poseidons tev sapnī deva ziņu?

Taisons piekrītoši pamāja. — Grib, lai atlikušo va­saru nirstu ūdens apakšā. Lai mācos strādāt ciklopu kal­vēs. Viņš to nosauca par krāpsi… trapsi…

—   Praksi? -Jā.

Mirkli apdomāju. Bija jāatzīst, ka man maķenīt skauž. Mani Poseidons ne reizi nebija aicinājis zem ūdens. Taču tad attapos, ka Taisons dodas projām? Sveiki un atā?

—   Kad tu dosies?

—   Tagad.

—   Tagad. Tas ir… tagad tagad?

—   Tagad.

Vēroju viļņus Longailendas šaurumā. Ūdens saul­rietā vizuļoja sārts.

—  Man prieks par tevi, draudziņ, — kaut kā izstomīju. — Tik tiešām.

—   Bēdīgi atstāt jauno brāli, — viņš sacīja trīcošā balsī. — Bet es gribu darināt. Ieročus nometnei. Jums vajadzēs.