Briesmoņu jūra

Nākamajā rītā visi čaloja par ratu sacīkstēm vien, taču ik pa brīdim kāds pameta bažīgu skatienu debesīs, it kā tur kuru katru bridi varētu parādīties Stimfālas putnu bari. Lieki. Vasaras diena bija padevusies pasakaina, ar dzidri zilām debesīm, bez neviena mākonīša. Nometne pamazām atguva agrāko skatu: pļavas bija zaļas un lek­nas; grieķisko celtņu priekšā zaigoja baltas kolonnas; mežā līksmi draiskojās driādas.

Bet es jutos kā pēdējais nabags. Naktī nebiju gulējis ne minūti, prātodams par Poseidona brīdinājumu.

Sasparojies!

Kas tas par sviestu? Viņš nopūlas, lai atsūtītu vēstuli, bet uzraksta vienu vienīgu vārdu?

Marta ieteica nepārdzīvot. Varbūt Poseidonam bija iemesls izteikties tik mīklaini. Varbūt viņš pats skaidri nezināja, par ko mani brīdina, vien juta, ka tuvojas kas vērā ņemams, — un, ja es nebūtu gatavs, tas nomēztu mani gar zemi. Lai arī bija grūti, nospriedu domāt tikai par sacīkstēm.

Abi ar Anabetu izripinājām uz trases, un nevarēju vien beigt brīnīties, cik ļoti Taisons pārvērtis Atēnas ra­tus. Bronzā kaltā armatūra lika ratiem saulē vizēt. Riteņi bija nostiprināti ar tik maģisku spēku, ka mēs slīdējām līdzeni kā pa ledu. Zirgu pavadas nospriegotas tik nevai­nojami, ka kustoņi mainīja virzienu pie mazākā rāviena.

Taisons arī bija mums pagatavojis trīs šķēpus ar trim pogām uz katra spala. Pirmā lika šķēpam trieciena brīdī eksplodēt, atbrīvojot neganti asu stiepli, kas iepītos pretinieku riteņos un sastrēmelētu tos lupatās. Otrā poga lika izbīdīties trulai (taču gana nejaukai) šķēpa smailei, lai ar tādu izbakstītu konkurentus laukā no ratiem. Trešā pārvērta šķēpu par āķi, ar ko piekabināties pretinieku ratiem vai aizgrūst tos projām.

Spriedu, ka esam tīri labā formā, bet Taisons tik un tā brīdināja mūs piesargāties. Arī pārējām komandām azotē bija slepeni triki un viltības.

—   Še, — viņš mani uzrunāja īsi pirms starta signāla.

Taisons pasniedza man rokas pulksteni. Nekā īpaša —

balti sudrabota ciparnīca un melna ādas siksniņa —, taču, tiklīdz to ieraudzīju, sapratu, ka šis ir tas nieciņš, ap ko Taisons visu vasaru ķimerējies.

Neesmu nekāds pulksteņu fanāts. Kāda starpība, cik tas rāda? Taču nespēju atraidīt Taisona dāvanu.

—   Paldies, vecīt. — Pulkstenis uz delmu šķita neiz­sakāmi viegls un piegūla pavisam ērti. Teju vai nejutu, ka man tāds ir.

—  Nepaguvu līdz ceļojumam, — Taisons nomurmi­nāja. — Piedod, piedod.

—   Vecīt, nepārdzīvo.

—  ja tev sacīkstēs vajag pasargāties, — viņš ieteica, — nospied pogu.

—   Ā, labi. — Diez vai laikrādis man varētu palīdzēt, bet Taisona rūpes nudien bija aizkustinošas. Nosolījos atminēties par pulksteni. — Un, ē, Taison…

Viņš paraudzījās uz mani.

—   Es gribēju teikt, nūū… — Pūlējos atrast īstos vār­dus, lai atvainotos, ka tiku kaunējies par viņu pirms mūsu ceļojuma, ka liedzos būt viņam brālis. Vārdi kā nenāca, tā nenāca.

—   Es zinu, ko tu man teiksi, — Taisons sakautrējies noteica. — Poseidons tomēr parūpējās par mani.

—   Ēmmm…

—   Viņš atsūtīja tevi man palīgos, kā to biju lūdzis.

Noplakšķināju acis. — Tu lūdzi Poseidonam … mani?

—   Draugu. — Taisons murcīja rokās krekla stūri. — Mazie ciklopi izaug uz ielas. Mācās uzmeistarot lietas no pabirām. Mācās izdzīvot.

—   Bet tas ir tik nežēlīgi!

Viņš sirsnīgi pakratīja galvu. — Tas mums māca novērtēt katru svētību, nevis kļūt par tādiem mantrau­šiem, neliešiem un rešņiem kā Polifēms. Bet es nobijos. Briesmoņi mani tik dikti dzenāja, reizēm saskrāpēja…

—   Tās rētas tev uz muguras?

Viņa acs pierietēja asarām. — Sfinksa no 72. ielas, īsta nejaucene. Lūdzos tētiņam palīdzību. Pavisam drīz mani atrada ļaudis no Merivezeras. Satiku tevi. Tā lie­lākā svētība pasaulē. Nožēloju, ka saucu Poseidonu par ļauno. Viņš man atsūtīja brāli.

Vēros Taisona uzmeistarotajā pulkstenī.

—   Persij! — Anabeta jau sauca. — Nāc!

Hīrons stāvēja pie starta līnijas, gatavs pūst taurē.

—   Taison… — es iesāku.

—   Ej, — Taisons mudināja. — Tu uzvarēsi.

—   Es., jā, labi, draudziņ. Nocelsim pirmo vietu tev par godu. — Iekāpu ratos, ieņēmu pozīciju, un Hīrons tūliņ deva starta signālu.

Zirgi zināja, kas darāms. Aiztraucāmies pa trasi tādā tempā, ka es izlidotu laukā, ja nebūtu iekrampējies ādas grožos. Anabeta cieši turējās pie ratu malas. Riteņi mir­dzēja vienkārši fantastiski. Pirmajā pagriezienā bijām ratu tiesu priekšā Klarisai, kas tobrīd atkāvās no brāļiem Speriem — šie no Hermeja ratiem bakstījās ar šķēpiem.

—   Esam vadībā! — izsaucos, bet krietni par ātru.

—   Uzmanās! — nobļāvās Anabeta un svieda pirmo, par āķi pārdarināto šķēpu, tā atvairot ar svina atsvariem apkarinātu tiklu, kas būtu mūs abus sapiņķerējis. Pie viena sāna jau dzinās Apollona rati. Pirms Anabeta pa­guva tvert nākamo ieroci, Apollona komanda jau iegrūda mūsu labajā ritenī šķēpu. Šķēps sašķīda, bet salauza ari pāris spieķu. Mūsu rati sasvērās un nogrīļojās. Biju pār­liecināts, ka ritenis tūliņ salūzīs, bet mēs tomēr, uz puņķiem turoties, turpinājām ripot uz priekšu.