Briesmoņu jūra

—   Bet mums ir aunāda! — Anabeta iesaucās. — Kla­risa šobrīd to ved uz nometni.

Hīrons grūtsirdīgi pamāja. — Jūs visi esat īsti va­roņi. Tiklīdz Persijs atžirgs, jums visiem jādodas uz no­metni. Kentauri jūs aizvedīs.

—   Tu taču ari nāksi? — es apvaicājos.

—   jā, Persij, es ar lielāko prieku atgriezīšos mājās. Mani radagabali nemaz neciena Dinu Mārtiņu. Turklāt man jāpārmij pāris vārdu ar misteru D. Jāizplāno turp­mākās vasaras nodarbības. Mūs gaida daudz darba. Un es gribu apskatīt… mani interesē aunāda.

Man nekļuva skaidrs, ko viņš ar to domājis, bet prātā atausa Lūkas sacītais: es grasījos atdot tev aunādu… kad pats būtu ticis galā.

Vai viņš man meloja? Reiz jau biju pieredzējis — kur Krons, tur vienas vienīgas lamatas. Ne velti titānu vald­nieku saukāja par Viltnieku. Viņš pamanījās dancināt citus pēc savas stabules, kaut tie to pat nenojauta.

Taisons pie ugunskura sāka plosīties ar peintbola šauteni. Zils šāviņš izšķīda pret vienu kentauru, ielidinot viņu ezerā. Kentaurs, viscaur noķepis ar purva dūņām un zilo krāsu, smaidīgs rausās laukā un uzmundrinoši rādīja divus paslietus īkšķus.

—  Anabeta, — Hīrons ieminējās, — varbūt ejiet un abi ar Groveru pieskatiet Taisonu un manus brālēnus, pirms tie samāca cits citam visādas dumjības.

Anabeta ieskatījās Hīronam acīs. Abi itin kā noslē­dza mēmu vienošanos.

—   Protams, Hīron, — Anabeta sacīja. — Ejam, kaz-

lēn.

—   Man nepatīk peintbols.

—   Patīk gan. — Viņa uzstīvēja Groveru kājās un aizganīja uz ugunskura pusi.

Hīrons bija pārsējis man kāju. — Persij, mēs ar Ana­betu šurpceļā aprunājāmies. Par pareģojumu.

Oi, nodomāju.

—  Viņa nav vainīga, — es taisnojos. — Es pats izlū­dzos.

Hīrona acīs iezibējās aizkaitinājuma liesmiņas. Es jau gatavojos bārienam, bet Hīrons pēkšņi izskatījās bezgala saguris. — Laikam jau naivi bija ticēt, ka mūžam varēšu to paturēt noslēpumā.

—  Tad es esmu tas, par ko teikts pareģojumā?

Hīrons ietūcīja elastīgo saiti atpakaļ somiņā. — Kaut

es to zinātu, Persij. Tev vēl nav sešpadsmit. Pagaidām at­liek vien apmācīt tevi pēc labākās sirdsapziņas un nā­kotni atstāt moiru ziņā.

Moiras. Sen nebiju aizdomājies par tām vecajām kun­dzītēm, bet, tiklīdz Hīrons viņas pieminēja, man prātā kaut kas saslēdzās.

—  Tad redz, ko tas nozīmēja, — es novilku.

Hīrons sarauca pieri. — Kas ir tas?

—  Pērnvasar. Moiru dotā zīme. Es redzēju, kā tās pārgriež dzīves pavedienu. Tobrīd nospriedu, ka tūliņ miršu, bet ir vēl ļaunāk. Tam būs kāds sakars ar jūsu pa­reģojumu. Viņas paredzēja nāvi — tā pienāks, kad man apritēs sešpadsmit.

Hīrona aste bažīgi nobraucījās gar zāli. — Puisīt, par to neviens nevar būt drošs. Nav akmenī kalts, ka tas pareģojums maz ir par tevi.

—   Bet es esmu vienīgā lielās triādes mirstīgā atvase.

—  Vienīgā mums zināmā.

—  Un Krons augšāmceļas. Viņš grasās iznīcināt Olimpa kalnu.

—    To gan viņš mēģinās, — Hīrons piekrita. — Un, ja vien neapturēsim viņu, Rietumu civilizāciju līdz ar to. Taču mēs neļausim. Un šī ciņa nebūs tavējā vien.

Nopratu, ka viņš pūlas mani uzmundrināt, bet no atmiņas nepagaisa Anabetas vārdi. Atbildība gulsies uz viena hēroja pleciem. Tikai viens pats lēmums glābs vai iznīcinās Rietumus. Un es biju pārliecināts, ka moiras mani brīdinājušas. Drīz notiks kas briesmīgs — vai nu ar mani, vai kādu, kurš man tuvs.

—   Hīron, es esmu tikai bērns, — es izmisis sacīju. — Kāds labums no viena lempīga hēroja cīņā pret tādu kā Krons?

Hīrons izmocīja smaidu. — Kāds labums no viena lempīga hēroja? Džošua Lorenss Čemberlens reiz man teica ko līdzīgu un drīz pēc tam vienpersoniski pārgro­zīja jūsu pilsoņu kara gaitu.

Viņš izvilka no maksts bultu, un liesmu atblāzmā uzmirdzēja tās nāvīgi asā smaile. — Debesu bronza, Per­sij. Nemirstīgo ierocis. Kas notiktu, ja tu tādu raidītu pret cilvēku?

—   Nekas, — es atbildēju. — Tā izskrietu cauri.

—   Tieši tā, — Hīrons piekrita. — Cilvēki un nemir­stīgie nemājo vienā līmenī. Mūsu ieroči nespēj mirstīgos aizskart. Bet tu, Persij, esi pus dievs, pus cilvēks. Tu mīti abās pasaulēs. Abas tevi spēj ievainot, un tu abas spēj ietekmēt. Tieši tas padara hēroju tik īpašu. Tu uznes cil­vēces cerības mūžības virsotnēs. Briesmoņi nemirst. Viņi atdzimst no tā haosa un barbarisma, kas mūžam verd civilizācijas saknēs — turpat, kur barojas Krons. Viņi atkal un no jauna jāslaktē, jātur pa gabalu. Hēroji iemieso šo cīņu. Paaudzi pēc paaudzes jūs izcīnāt tās cīņas, kas cilvēcei jāuzvar, lai tā saglabātu cilvēcību. Vai saproti mani?

—   Es… īsti nezinu.

—   Pacenties, Persij. Esi vai neesi tu tas, par ko vēsta pareģojums, taču Krons tevi par tādu tur. Un pēc šodie­nas viņš zaudēs pēdējo cerību pārvilt tevi savā pusē. Un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc viņš tevi vēl nav nonāvējis. Tiklīdz viņš apjautīs, ka no tevis nav nekāda labuma, ar tevi būs cauri.

—  Tu runā tā, it kā viņu pazītu.

Hīrons saknieba lūpas. — Es viņu pazīstu.

Blenzu uz viņu. Reizēm izkrita no prāta Hīrona pa­tiesais vecums. — Vai tāpēc misters D. tevi vainoja koka saindēšanā? Tu reiz minēji, ka dažs labs tev neuzticas.

—   Tā ir.