Briesmoņu jūra

Pirms paguvām atbildēt, atkal nodipēja soļi, un šurp jau joza aizelsies Grovers. — Jūs paguvāt! Jūs…

Ieraudzījis skolotājus, viņš apstājās kā iemiets. — Ak, misis Krīcira! Doktor Torn! Es…

— Kas lēcies, mister Andervud? — vīrišķis apvaicājās. Balsī jautās nepārprotams riebums pret Groveru. — Kā to saprast — paguvuši? Šie audzēkņi te dzīvo.

— Jā, ser. Protams, doktor Torn. Es gribēju teikt, cik labi, ka viņi paguva… pagatavot ballei punšu. Punšs ir kā odziņa! Un viņi visu sataisīja gatavu!

Doktors Torns nīgri paglūnēja uz mums. Nodomāju, ka viena acs droši vien ir mākslīga. Diez, brūnā? Vai zilā? Izska­tījās, ka viņam nagi niez nogrūst mūs no pils augstākā torņa, bet tad sapņaina atskanēja misis Krīciras balss: — Jā, punšs ir pasakains. Tagad teciet! Projām vairs neejiet!

Tas divreiz nebija jāsaka. Aizsteidzāmies ar virkni "jā, kundze" un "jā, ser", un vēl pāris salutējošiem žestiem, jo tie šķita iederamies šajā ainiņā.

Grovers mūs aši veda pāri vestibilam uz to pusi, kur skanēja mūzika.

Jutu mugurā urbjamies skolotāju skatienus, bet pietuvo­jos Talijai un klusi noprasīju: — Kas tas bija par triku ar knipi?

— Tu par miglu? Vai tad Hīrons tev to vēl nav ierādījis?

Rīklē samilza nejauks kamols. Hīrons bija mūsu nomet­nes nodarbību vadītājs, bet man viņš neko tamlīdzīgu nebija iemācījis. Kāpēc Talija to pieprata, bet es ne?

Grovers mūs naski vedināja pie stiklotām durvīm ar uz­rakstu "Sporta zāle". Pratu to saburtot ar visu disleksiju.

— Knapi izsprukām! — Grovers nopūtās. — Lai paldies dieviem, esat klāt!

Anabeta un Talija apkampa Groveru. Es draudzīgi ieplāju viņam plaukstā.

Tik tiešām priecājos viņu redzēt pēc visiem šiem mēne­šiem. Viņš bija paaudzies nedaudz garāks un uz zoda izdiedzējis vēl dažus pūku kušķus, bet citādi izskatījās kā allaž — sarkana cepure uz brūnajām matu sprogām, lai noslēptu radziņus, plati džinsi un kedas ar viltus pēdām, lai neviens nemanītu pinkainās kājas un nagus. Grovers bija apvilcis melnu tēkreklu, un man vajadzēja pāris sekunžu, lai sabur­totu — "Vestovera nams: RUK". Ej nu sazini, kas tas bija. Kaut kāda Grovera dienesta pakāpe vai varbūt skolas moto.

— Kas deg? — apvaicājos.

Grovers dziļi ievilka elpu. — Es atradu divus.

— Divus pusdievus? — Talija bija pārsteigta. — Šeit?

Grovers piekrītoši pamāja.

*

Arī viens pusdievs bija rets atradums. Šogad Hīrons sa­tīru vidū bija izsludinājis īpašu ārkārtas stāvokli un šos izsū­tījis pa malu malām, lai ķemmē visas skolas, sākot ar ceturto klasi līdz pat vidusskolas pēdējam gadam, un meklē jaunus rekrūšus. Laiki nebija no vieglajiem. Nometnieki pa vienam vien zuda. Mums noderēja katrs jauns cīņu biedrs, ko spējām uzmeklēt. Bēda vien tāda, ka pusdievi nemētājās, kur pa­gadās.

— Brālis un māsa, — viņš klāstīja. — Desmit un divpa­dsmit gadu veci. Vecākus neatšifrēju, bet atvases ir jaudīgas. Laika nav daudz. Man vajag palīgus.

— Briesmoņi?

— Viens. — Grovers bija tramīgs. — Viņš nojauš. Nav vēl īsti pārliecināts, bet šī ir mācību gada pēdējā diena. Viņš tos nepalaidīs mājās sveikā, pirms nenoskaidros, kas un kā. Rādās, ka šī ir mūsu pēdējā iespēja! Tiklīdz abiem pietuvojos, briesmonis sāk pīties pa kājām. Nezinu vairs, ko iesākt!

Grovers veltīja Talijai izmisuma pilnu skatienu. Pūlējos saglabāt vēsu prātu. Agrāk Grovers pēc risinājuma tvērās pie manis, bet nu pakāpi augstāk stāvēja Talija. Un ne tikai tāpēc, ka viņa bija Zeva meita. Talijai bija pamatīga pieredze ar briesmoņiem te, ārpasaulē.

— Skaidrs, — Talija sacīja. — Vai pusdievi ir ballē?

Grovers pamāja.

— Tad ejam dejot, — viņa paziņoja. — Kurš ir bries­monis?

— Ak vai, — Grovers nervozi atskatījās. — Jūs nupat viņu satikāt. Tas ir direktora vietnieks doktors Torns.

Karaskolām ir viena jokaina iezīme: tiklīdz bērni tiek laukā no formastērpiem, viņiem galīgi aizbrauc jumts. Lai­kam tāpēc, ka visu laiku jāievēro tik strikta disciplīna, tad nu kārojas norauties divtik.

Sporta zāles grīdu klāja melni un sarkani baloni, bet čaļi tos spārdīja cits citam tieši sejā un lūkoja cits citu nožņaugt ar kreppapīra dekorācijām. Meitenes kā jau allaž pārvietojās baros, traki sakrāsojušās, uzģērbušas lencīšu topiņus, superkošas bikses un kurpes, kas izskatījās pēc moku rīkiem. Ik pa laikam viņas kā tādas piranjas, spiegdamas un ķiķinādamas, uzklupa kādam nabadziņam, kas pēc tam palika vientuļš stā­vam ar bantēm matos un lūpukrāsas grafīti uz sejas. Vecākie puiši līdzinājās man — neveikli slapstījās pa zāles stūriem, pūloties palikt nemanāmi, it kā kuru katru brīdi varētu attap­ties, ierauti nāvīgā divkaujā. Manā gadījumā, protams, tā arī bija…

— Tie ir viņi. — Grovers pamāja uz diviem, kas sēdēja tribīnēs un ķīvējās. — Bjanka un Niko di Angelo.

Meitenei galvā bija liela, zaļa cepure, un šķita, ka viņa cenšas slēpt seju. Puika acīmredzot bija viņas mazais brālītis. Abiem bija tumši zīdaini mati un olīvkrāsas āda, un abi ru­nājot kaismīgi žestikulēja. Puisēns jauca kaut kādu kāršu kavu. Izskatījās, ka māsa šo strostē. Viņa meta sāņus bažīgus skatienus kā juzdama, ka nav īsti lāgā.