Briesmoņu jūra

Zivis sasteidza mūs aplūkot — bariņš barakudu, daži ziņkārīgi marlīni.

Tiš! atplijos.

Tās aizspurdza kur kurā, bet izskatījās visai apbēdi­nātas. Goda vārds, es izpratu zivju domu gājienu. Tās grasījās palaist dzīlēs klačas par Poseidona dēlu un kaut kādu skuķi Sirēnu līča dzelmē.

— Atgriezīsimies uz kuģa, — es sacīju. — Būs jau labi. Tu tikai turies pie manis.

Anabeta pamāja ar galvu, dodama zīmi, ka nu jau ir labāk, un kaut ko nomurmināja, bet ar vasku aizķellētās ausis man neļāva viņu saklausīt.

Ļāvu straumei izstūrēt mūsu mazo, ērmoto gaisa zemūdeni cauri klintīm un dzeloņdrātīm līdz pat "Kara­lienes Annas atriebei", kas lēni un apņēmīgi slīdēja ar­vien tālāk prom no salas.

Sekojām kuģim zem ūdens, līdz lēsu, ka nu jau esam pietiekami tālu no sirēnu dziesmām. Iznirām virs ūdens, un mūsu gaisa burbulis nopaukšķēja.

Pēc manas pavēles gar kuģa korpusu noslīga virvju kāpnes, un mēs rāpāmies uz klāja.

Drošības dēļ ausu aizbāžņus vēl mirkli paturēju. Burājām, līdz sala pavisam pazuda no skata. Anabeta, ietinusies segā, sēdēja burinieka priekšgalā. Beidzot viņa pacēla galvu un ar sapņainu, sērīgu skatu noplātīja muti: esam drošībā.

Izvilku ausu aizbāžņus. Ne mazākās dziedāšanas. Vienīgā skaņa šajā rāmajā pēcpusdienā bija viļņu bangas pret burinieka korpusu. Migla bija pārtapusi debeszilgmē, it kā sirēnu sala būtu bijusi vien iedoma.

—   Kā jūties? — es jautāju. Un tūliņ pat apķēros, cik tāds jautājums skan tizli. Skaidra lieta, ka labi jau ne.

—   Es neapjautu, — viņa murmināja.

—   Ko?

Viņas acis bija tikpat debeszilas kā Sirēnu salas dū­maka. — Cik spēcīgs būs vilinājums.

Es negribēju atzīties, ka redzēju sirēnu solījumu. Jutos kā tāds lūriķis. Taču šķita, ka esmu to Anabetai parādā.

—  Es redzēju tevis celto Manhetenu, — atzinos, — un Lūku, un tavus vecākus.

Viņa piesarka. — Tu redzēji?

—   Kad Lūka toreiz uz "Princeses Andromedas" so­līja iespēju uzbūvēt pasauli no jauna… tev tas aizķērās prātā, vai ne?

Viņa sarausa segu ap sevi. — Mans liktenīgais trū­kums. Sirēnas man atklāja, ka mans liktenīgais trūkums ir "hubris".

Saraucu pieri. — Tā brūnā ķēpa, ko veģetārieši smērē uz sviestmaizēm?

Viņa novaikstījās. — Nē, aļģupauri. Tas ir humuss. "Hubris" ir kaut kas daudz trakāks.

—   Kas var būt trakāks par humusu?

—   "Hubris", Persij, ir nāvīga lepnība. Iedomas, ka tu kaut ko spēj labāk par visiem… pat par dieviem.

—   Un tu tā jūties?

Viņa piekala skatienu purngaliem. — Vai tu kādreiz aizdomājies, ka pasaule tik tiešām ir galīgi sačakarēta? Ja mēs nudien varētu uzcelt visu no jauna? Vairs nekādu karu. Nekādu bezpajumtnieku. Nekādas obligātās litera­tūras vasarā.

—   Tālāk?

—   Taisnība, Rietumi pārstāv krietni daudz cilvēces dižo sasniegumu — tikai tāpēc uguns vēl liesmo. Tāpēc Olimps ir mums līdzās. Bet reizēm gar acīm skrien tikai viss sliktais, saproti? Un tad aizdomājos tāpat kā Lūka: ja es varētu noslaucīt visu līdz ar zemi, es rīkotos labāk. Vai tevi nekad nepārņem tādas sajūtas? Ka tu spētu val­dīt pār pasauli saprātīgāk?

—   Ēēē… nē. Es — un pasaules valdnieks? Murgs kaut kāds.

—   Tad tev veicies. "Hubris" nav tavs liktenīgais klup­šanas akmens.

—   Bet kas tad?

—   Es nezinu, Persij, bet tāds ir katram hērojam. Ja tu to neapjautīsi un neiemācīsies kontrolēt… ne velti to dēvē par "liktenīgo".

Apdomāju viņas vārdus. Ne visai iepriecinoši.

Pamanīju, ka Anabeta neieminas par ilgotajām pār­maiņām personīgajā dzīvē — ka mamma un tētis varētu būt kopā, ka Lūku varētu glābt. Tas bija saprotams. Pa­šam nepatika atzīt, cik neskaitāmi daudz reižu esmu sap­ņojis, ka mani vecāki atkal ir kopā.

Iztēlojos mammu vienu pašu mūsu Augšīstsaidas niecīgajā dzīvoklītī. Pūlējos atcerēties viņas zilo vafeļu smaržu virtuvē. Tas šķita kaut kas tik tāls.

— Vai tas bija vērts? — es Anabetai vaicāju. — Vai tu jūties… gudrāka?

Viņa raudzījās tālumā. — Neesmu pārliecināta. Bet mums jāizglābj nometne. Ja neapturēsim Lūku…

Vārdi bija lieki. Ja Lūkas domu gājiens spēja iekārdi­nāt pat Anabetu, atlika vien minēt, kādi pusdievu pūļi būtu gatavi viņam pievienoties.

Atcerējos savu sapni par meiteni un zelta sarkofāgu. īsti neizpratu tā nozīmi, bet šķita — kaut kas paslīd gar degunu nemanīts. Krons kala baismīgus plānus. Ko tā meitene ieraudzīja, paverot zārka vāku?

Anabetas acis pēkšņi iepletās. — Persij.

Es pagriezos.

Priekšā atkal rēgojās zemes strēle — sala tādā kā seglu formā ar noaugušiem kalniem, baltām pludmalēm un zaļām pļavām — gluži kā manos sapņos.

Mana navigācijas izjūta to apstiprināja. 30 grādu, 31 minūte ziemeļu platuma, 75 grādi, 12 minūšu rietumu garuma.

Mēs bijām atraduši ciklopa mājvietu.

ČETRPADSMIT SASTOPAM IZNĪCĪBAS AITAS

Izdzirdot nosaukumu "briesmoņa sala", prātā uz­nirst raupjas klintis un pludmalē izkaisīti kauli, nu gluži kā pie sirēnām.