Briesmoņu jūra

Uzlūkoju stūri un nokliedzos: — Stāvi!

Tad lēcu pār bortu.

Ieniru un vēlēju straumēm savērpties ap mani, lai varu šauties uz priekšu dzinēja ātrumā.

Izniru virs ūdens un ieraudzīju Anabetu, bet kāds vilnis viņu nesa pretim diviem smailiem klintsbluķu ilk­ņiem.

Izvēles nebija. Traucos turp.

Paniru zem sadragātas jahtas korpusa, lavierēju starp dreifējošām metāla lodēm ar ķēdi galā, līdz apjē­dzu, ka tās taču mīnas. Vajadzēja likt lietā visas ūdens vārdošanas spējas, lai izvairītos no trieciena pret klintīm vai sapīšanās zem ūdens novilktos tīklos un dzeloņdrātīs.

Izšļūcu starp divām klinšu radzēm un attapos pus­mēness apveida līcītī. Ūdenī peldēja klinšu atlūzas, vraku detaļas un mīnas. Pludmali klāja melna vulkā­niskā smilts.

Izmisīgi raudzījos pēc Anabetas.

Tur jau viņa bija.

Diemžēl vai par laimi — viņa bija prasmīga peldē­tāja, sveikā tikusi garām mīnām un klintīm. Kājas jau teju skāra melno pludmali.

Taču tad migla paklīda, un es ieraudzīju viņas — sirēnas.

Iztēlojieties maitu lijas cilvēka augumā ar melnām, saķepušām spalvām, pelēkiem nagiem un bāli sārtām kakla krokām. Tagad iztēlojieties, ka uz šiem kakliem uztupinātas cilvēku galvas, taču tās nepārtraukti maina izskatu.

Dzirdēt es viņas nedzirdēju, bet redzēju, ka tās dzied. Mutēm kustot, sejas pārtapa pazīstamos vaibstos — mana mamma, Poseidons, Grovers, Taisons, Hīrons. Tie, pēc kuriem ilgojos viskvēlāk. Viņi uzmundrinoši smaidīja, aicinādami nākt tuvāk. Tomēr, lai kādas bija sejas, mutes tām bija un palika nospeķotas un aplipušas ar pērno maltīšu atliekām. Ēdmaņā tās mēdza bāzties ar visu galvu, kā jau maitasputni, un neizskatījās, ka galdā bijuši bries­moņu virtuļi.

Anabeta ūdenī kulstījās viņām arvien tuvāk.

Sapratu, ka nedrīkstu ļaut viņai izkāpt no ūdens. Jūra bija mana vienīgā priekšrocība. Tā vai citādi tā allaž mani nosargāja. Šāvos uz priekšu un saķēru Anabetu aiz potītes.

Tiklīdz pieskāros viņai, viscaur miesai izskrēja teju strāva, un es ieraudzīju sirēnas Anabetas acīm.

Uz Centrālparkā paklāta piknika deķiša sēdēja trīs cilvēki. Priekšā bija izlikts mielasts. Pēc agrāk redzēta­jām fotogrāfijām atpazinu Anabetas tēti — sportiskas miesasbūves gaišmatainu vīrieti ap četrdesmit. Viņš bija sadevies rokās ar skaistu sievieti, kas līdzinājās Anabetai. Viņa bija tērpusies pavisam vienkārši — zilos džin­sos, kokvilnas kreklā un sporta apavos — taču pilnīgi izstrāvoja spēku. Sapratu, ka uzlūkoju pašu dievi Atēnu. Viņiem līdzās sēdēja jauneklis… Lūka.

Šī ainiņa laistījās siltā, tīkamā gaismā. Trijotne pļā­pāja, smējās un, ieraugot Anabetu, viņu sejas priekā atplauka. Anabetas mamma un tētis sveicienā paplēta rokas. Lūka plati smaidīja un aicināja Anabetu sev bla­kus — it kā nebūtu nodevējs, it kā viņi joprojām būtu draugi.

Viņpus Centrālparka kokiem slējās augstceltnes. Man aizrāvās elpa, jo tā it kā bija un tomēr nebija Manhetena. Tā bija zaigojoši balta marmora pilsēta, daudzkārt lie­lāka un varenāka par to, kas tagad, — ar zeltītiem logiem un jumta terasēm. Tas bija kas labāks par Ņujorku. Kas labāks par Olimpa kalnu.

Es tūliņ pat sapratu, ka to visu projektējusi Anabeta pati. Viņa bija šās jaunās pasaules arhitekte. Viņa bija no jauna savedusi kopā savus vecākus. Viņa bija izglābusi Lūku. Viņa bija paveikusi visu, pēc kā alkusi sirds.

Es cieši samiedzu acis. Kad tās atdarīju, redzēju vien sirēnas — tās skrandainās plēsoņas ar cilvēcīgajām se­jām, kas kārīgi gaidīja kārtējo upuri.

Ierāvu Anabetu atpakaļ viļņos. Neko nedzirdēju, bet nopratu, ka kliedz viņa dikti. Viņa iespēra man pa seju, bet es turējos pretim.

Liku straumēm nest mūs laukā no līča. Anabeta tik sparīgi vicināja dūres un spārdījās, ka bija gandrīz neie­spējami koncentrēties. Viņa tik nevaldāmi pērās pa viļ­ņiem, ka mēs gandrīz saskrējāmies ar dreifējošu mīnu. Nesapratu vairs, ko iesākt. Ja viņa turpinās spuroties, mēs nemūžam netiksim līdz kuģim.

Panirām zem ūdens, un vismaz tur Anabeta aprima. Sejā iegūla apstulbums. Kad iznirām virs ūdens, cīniņš atsākās no jauna.

Ūdens! Virszemes skaņai bija grūti pārvietoties zem ūdens. Ja es pietiekami ilgi turētu viņu zem ūdens, mū­zikas vara tiktu lauzta. Anabeta, protams, nespētu pael­pot, bet tas šobrīd aizbīdījās otrā plānā.

Apķēru viņu ap vidu un liku viļņiem nest mūs dzīlēs.

Mēs nirām un nirām — trīs metru, tad sešu metru dziļumā. Zināju, ka jābūt prātīgam, jo es pacietu spie­dienu daudz labāk nekā Anabeta. Viņa rāvās laukā un cīnījās pēc elpas, visapkārt uzvirmoja burbulīši.

Burbuļi.

Kritu izmisumā. Anabeta bija jānotur pie dzīvības. Prātā uzbūru visus jūras putojošos, bezgalīgi virmojošos burbuļus. Iztēlojos, kā tie saplūst vienkopus un slīd pie manis.

Jūra bija paklausīga. Šurp atplūda balta brāzma, viss apkārt novirmoja, un, kad skats beidzot noskaidrojās, es ieraudzīju, ka ap mani un Anabetu ir milzum liels gaisa burbulis. Kājas vien kūļājās ūdenī.

Viņa kampa gaisu un rīstījās. Augums raustījās, bet pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, ka burvju vara ir lauzta.

Viņa izplūda gaužās un sirdi plosošās asarās, uzlika galvu man uz pleca, un es viņu apkampu.