Briesmoņu jūra

Pirmais kumoss, un iekšas atkal iesvilās. Skrubināju vitamīnu, kamēr tas vairs neizskatījās tik milzīgs un bū­ris tapa arvien mazāks, līdz piepeši paukš! Sprosts eks­plodēja. Es sēdēju uz grīdas, nu jau atkal kā cilvēks — savādā kārtā vecajās drānās, lai paldies dieviem, — līdzās vēl sešiem apstulbušiem vīrišķiem, kas blisināja acis un braucīja laukā no matiem skaidas.

—   Nē! — Kirke kliedza. — Tu nesaproti! Tie ir pa­biru pabiras!

Viens vīrs piecēlās kājās — prāvs tipāžs ar sapin­kātu, piķa melnu bārdu un tādas pašas nokrāsas zobiem. Viņam mugurā bija raibas vilnas un ādas skrandas, zā­baki līdz celim un izstaipījusies filca cepure. Pārējie bija ģērbušies tā vienkāršāk — īsbiksēs un nospeķotos baltos kreklos. Visi kā viens bija basām kājām.

—  Errrrr! — milzis nodārdināja. — Ko tā vellata man nodarījse?

—   Nē! — ievaidējās Kirke.

Anabeta noelsās. — Es tevi pazīstu! Edvards Tīčs, Arēja dēls?

—   Tas pats i', jumpraviņ, — lielais atrūca. — Tač' vairums mani saukā par Melnbārdi! Un, pavei, kur tā ragana, kas mūs sagrāba ciet, puiši! Beidzam šamo nost un metam katlā ar seleriju! Errrrr!

Kirke kliedza. Viņa un abas asistentes izmetās laukā, pirātiem dzenoties nopakaļ.

Anabeta noslēpa dunci makstī un paglūnēja uz mani.

—   Paldies, — es izstomīju. — Lūdzu, piedod…

Pirms paguvu izdomāt, kā labāk atvainoties par paša

stulbumu, viņa aši apkampa mani un tikpat strauji pa­lēca sāņus. — Man prieks, ka tu neesi jūrascūciņa.

—   Man arī. — Atlika cerēt, ka seja man nebija tik mežonīgi sarkana, kā pašam šķita.

Viņa izķeksēja no matiem zeltīto pinekli.

—   Nāc nu, aļģupauri, — viņa noteica. — Jālaiž prom, kamēr Kirkei citi darbi.

Mēs noskrējām lejup pa kalna nogāzi, cauri terasēm, garām spiedzošiem kūrorta darbiniekiem un huligānis­kajiem pirātiem, kas nu plosījās uz nebēdu. Melnbārža vīri lauza dzīrēm sagatavotās lāpas, lidināja baseinā ziedu vītnes un spēra gar zemi galdiņus ar saunas dvie­ļiem.

Gandrīz vai nokaunējos, ka esmu atsvabinājis tik neaudzinātus jūraslaupītājus, bet šiem taču vajadzēja sa­karīgāku izklaidi par skrejamratu — galu galā, trīs gadu simteņus nokvernējuši sprostā.

—   Kuru kuģi ņemam? — piestātnē noprasīja Ana­beta.

Drudžaini raudzījos apkārt. Mūsu airu laiva te ne­derēja. No salas bija jābēg vēja ātrumā, bet ko lai izvēlas? Zemūdeni? Iznīcinātāju? Tādus vadīt es nepratu. Un tad es beidzot ieraudzīju.

—   To, — es paziņoju.

Anabeta pārsteigta sablisinājās. — Bet…

—   Tas derēs.

—   Kam?

Nespēju izskaidrot. Vienkārši zināju, ka vecais buri­nieks ir īstais. Paķēru Anabetu aiz rokas un rāvu uz trīsmastnieka pusi. Priekšgalā rotājās uzraksts, kuru atšifrēt spēju tikai vēlāk: "Karalienes Annas atriebe".

—   Errrrr! — kaut kur nopakaļ brēkāja Melnbārdis. — Tamie dīkači lec uz manas tupeles! Grābiet ciet, puikas!

—   Mēs neparko nepagūsim aizmukt! — Anabeta kliedza, kamēr rausāmies uz klāja.

Aši aplūkoju auklu un buru bezgalīgo jūkli. Ņemot vērā, ka buriniekam bija trīssimt gadu, tas bija lieliskā stāvoklī, bet, lai savestu te visu kārtībā, tik un tā vaja­dzētu pāris stundu un matrožu piecdesmit. Mums ne tuvu nebija pāris stundu. Pirāti, vicinādami lāpas un se­leriju kātus, jau aulekšoja lejup pa trepēm.

Aizmiedzu acis un ieklausījos viļņos, kas bangoja pret kuģa korpusu, sajutu ūdens straumes, apkārt skre­jošos vējus. Pēkšņi pār lūpām vēlās vienīgais un īstais vārds. Es izsaucos: — Bezanmasts!

Anabeta paraudzījās uz mani kā prātā vājo, bet gaisā tūliņ kaut kas sparīgi nosvelpās — cieši nostiepās virves, atritinājās buraudekli, čīkstēja trīši.

Anabetai bija jāmetas kņūpus, jo pār galvu aizvējoja trose un apvija bugspritu. — Persij, kā tu…?

Atbilde arī man bija mīkla, bet es jutu, kā kuģis man atbild, it kā būtu daļa no manis paša. Pavēlēt pacelt bu­ras bija tikpat elementāri kā novēzēt roku. Liku iegriezt stūri.

"Karalienes Annas atriebe" grīļīgi aizlīgoja prom no piestātnes un, kad pirāti beidzot sasniedza krastmalu, mēs jau bijām gabalā un devāmies dziļāk Briesmoņu jūrā.

TRĪSPADSMIT ANABELLA MĒĢINA PELDĒT MĀJUP

Beidzot man kaut kas gāja no rokas.

"Karalienes Annas atriebe" atsaucās ikkatrai manai komandai. Zināju, kuru virvi pievilkt, kādu buru pacelt, uz kuru pusi stūrēt. Lēsu, ka, šķeļot viļņus, mūsu ātrums ir kādi desmit mezgli. Pat sajēdzu, ko tas nozīmē. Buri­niekam tas bija pamatīgs ātrumiņš.

Jutos kā pasakā — vējš šalca sejā, viļņi bangoja pret kuģi.

Taču nu, kad briesmas bija aiz muguras, spēju vien sērot par Taisonu un raizēties par Groveru.

Nevarēju sev piedot muļķīgo izrīcību uz Kirkes sa­las. Ja Anabeta neizlīdzētu, es joprojām kā grauzējs tu­pētu būrī kopā ar piemīlīgiem, pūkainiem pirātiem. Do­mās atkārtoju Kirkes sacīto: vai tu re, Persij! Esi atradis savu patieso būtību!

Es joprojām jutos citāds. Un ne tikai tāpēc, ka pēk­šņi kārojās šķīt salātlapas. Biju tramīgs, it kā manī būtu iemājojis sīka, pārbiedēta zvēriņa instinkts. Vai varbūt tāds man allaž bijis. Otrais variants darīja mani bažīgu.

Kuģojām cauru nakti.