Briesmoņu jūra

Viņa iesmējās. — Kāpēc lieki jautājumi? Vai nevēlies uz līdzenas vietas tapt ideāls?

Prātā iezagās urdoša doma. — Kāpēc šajā spa nav neviena vīrieša?

—   Ir gan, — Kiki apgalvoja. — Pavisam drīz sastapsi viņus. Tikai pagaršo maisījumu. Tūliņ redzēsi.

Es vēros zilajā audeklā un savā, bet tomēr ne īsti savā atspulgā.

—   Nu, nu, Persij, — Kikī bārās. — Grūtākais šajā pārtapšanas procesā ir mest pie malas tieksmi visu kon­trolēt. Tev jāizlemj: vai uzticēsies savam spriedumam par to, kādam tev jātop, vai tomēr labāk manam viedok­lim?

Rīkle izkalta. Dzirdēju sevi sakām: — Jums.

Kikī atplauka smaidā un sniedza man glāzi. Cēlu to pie lūpām.

Garšoja uz mata tāpat, kā izskatījās. Pēc zemeņu piena kokteiļa. Tūliņ pat dzīslām cauri izskrēja silts vilnis: vispirms tīkams, tad sāpīgi karsts, pat verdošs, it kā mik­stūra iekšās vārītos.

Sarāvos čokurā un nometu glāzi zemē. — Ko jūs… kas notiek?

—   Persij, neraizējies, — Kikī mierināja. — Sāpes mitē­sies. Skat! Kā solīju! Tūlītēja iedarbība.

Kaut kas bija galīgi šķērsām.

Priekškars nokrita, un es spogulī noraudzījos, kā ro­kas man saraujas, izliecas, kā pirkstgalos izaug gari, smalki veidoti nagi. Vilna izdīga man uz sejas, zem krekla, visās vietās, ko pat neērti pieminēt. Zobi mutē šķita par smagu. Drēbes par lielu. Vai arī Kikī milža — nē, es saruku.

Vienā baigā acumirklī attapos tumšā auduma alā. Biju aprakts zem sava krekla. Pūlējos aizmukt, bet mani satvēra rokas — tik lielas kā es pats. Centos saukt pēc pa­līdzības, bet no mutes izlauzās vien vīvtvt!

Milzu rokas sagrāba mani aiz vidukļa un cēla gaisā. Cīkstējos pretī, spirinājos ar kājām un rokām, kas nu šķita īsas un strupas, bet pēc mirkļa jau izbailēs vēros milzīgajā Kikī sejā.

—   Ideāli! — nogranda viņas balss. Izbailēs locījos, bet viņa manu pūkaino vēderiņu sakampa vēl ciešāk. — Vai tu re, Persij! Esi atradis savu patieso būtību!

Viņa pavērsa mani pret spoguli, un skats lika man šausmās klaigāt vīvlvll Lūk, tur smaidot stāvēja skaistā Kikī un turēja rokās pūkainu radību ar milzu priekšzo­biem, sīkām ķepiņām un balti oranžu vilnu. Kad locījos es, locījās arī spogulī redzamais grauzējs. Es biju… es biju… •

—   Jūrascūciņa, — paziņoja Kikī. — Jauki, vai ne? Vīrieši ir cūkas, Persij Džekson. Agrāk pārvērtu viņus par īstām cūkām, bet tās ir tik smirdīgas, lielas, un ar tā­dām liela noņemšanās. Nekāda dižā atšķirība no pirmat­nējā veidola. Jūrascūciņas ir daudzkārt parocīgākas! Nāc, iepazīsties ar pārējiem puišiem.

—   Vī! — es protestēju un pūlējos viņai ieskrāpēt, bet Kikī mani sažņaudza tik cieši, ka teju atslēdzos.

—   Nekā nebūs, mazulīt, — viņa noskaldīja. — Citādi izbarošu pūcēm. Teci nu būrītī kā labiņais. Ja labi uzvedīsies, rīt tiksi paskraidīt. Kādā skolā allaž trūkst pa jūrascūciņai.

Domas auļoja tikpat ātri kā mana mazā sirds. Man vajadzēja tikt lejā pie drēbju ķīpas. Ja izdotos, es izvilktu no kabatas Pretstraumi un… un ko? Es taču nevarēju tai pildspalvai noraut vāciņu. Pat ja izdotos, zobenu es ne­noturētu.

Bezpalīdzīgi spirinājos, kamēr Kikī nesa mani uz jūrascūciņu būri un pavēra stiepļu durvis.

—   Iepazīsties ar maniem huligāniem, Persij, — viņa brīdinoši sacīja. — Par klases mīluļiem viņi neder, bet gan jau šādas tādas manieres tev ierādīs. Vairākums tup šajā būrī jau trīssimt gadu. Ja negribi te iesēst uz mūžu, es tev ieteiktu…

Atskanēja Anabetas balss: — Kikī kundze?

Kikī nolamājās sengrieķu mēlē, ielidināja mani būrī un aizvēra durtiņas. Pīkstēju un kašājos gar restēm, bet no tā nebija ne mazākās jēgas. Redzēju, kā Kikī steigšus pasper manas drēbes zem stellēm tieši tobrīd, kad telpā ienāca Anabeta.

Gandrīz neatpazinu viņu. Anabeta tāpat kā Kikī bija tērpusies zīda kleitā bez piedurknēm, vien krāsa bija cita — balta. Gaišie mati bija svaigi mazgāti, izsukāti un apvīti ar zeltītu viju. Bet pats trakākais — Anabeta bija uzkrāsojusies, un tas bija kaut kas pilnīgi negaidīts. Pro­tams, viņa izskatījās labi. Tiešām labi. Ja es spētu izdvest ko vairāk par vīvlvī, man būtu zudusi valoda. Bet kaut kas te tomēr nepavisam nebija lāgā. Vienkārši — tā jau nemaz nebija Anabeta.

Viņa pārlaida skatienu istabai un apvaicājās: — Kur Persijs?

Plosījos kā negudrs, bet viņa mani laikam nedzir­dēja.

Kikī atsmaidīja. — Izbauda mūsu procedūras, dārgā mana. Neraizējies. Tu izskaties pasakaini! Ko teiksi par ekskursiju?

Anabetai iespulgojās acis. — Jūsu bibliotēka ir vien­reizēja!

—   Tā ir, — Kiki piekrita. — Pēdējo trīs gadu tūk­stošu vērtīgākais mantojums. Ko tu vēlētos studēt, par ko kļūt, mīļā sirds?

—   Par arhitekti.

—   Fū! — Kiki atmeta ar roku. — Tu, mīļā, itin viegli varētu kļūt par burvi. Tāpat kā es.

Anabeta pakāpās soli atpakaļ. — Burve?

—   Jā, dārgā. — Kiki pacēla roku. Viņai plaukstā iegailējās liesma, dejojot ap pirkstu galiem. — Mana māte ir maģijas dieviete Hekate. Es tūliņ atpazinu Atēnas meitu.

Mēs nemaz neesam tik atšķirīgas. Abas tiecamies pēc zināšanām. Abas noliecam galvu visa diženā priekšā. Neviena no mums nav gatava palikt vīrieša ēnā.

—   Es… es nesaprotu.