Briesmoņu jūra

Mūsu pusē virs ūdens iznira turpat piecus metrus gara, smaila, zaļa spura un tad atkal nozuda skatam.

—   Vai tas bērns no pareģojuma… viņš vai viņa ne­varētu būt, piemēram, ciklops? — es vaicāju. — Lielajai triādei ir daudz briesmoņatvašu.

Anabeta noliedzoši papurināja galvu. — Orākuls minējis "pusdievu". Tas nešaubīgi nozīmē pus dievu, pus cilvēku. Tu esi vienīgais starp dzīvajiem, kas atbilst šim raksturojumam.

—   Kāpēc tad dievi vispār tur mani pie dzīvības? Vai nebūtu drošāk nobeigt mani, lai miers?

—   Tev taisnība.

—   Tencinu.

—   Persij, es nezinu. Daļa dievu noteikti tevi labprāt piežmiegtu, bet droši vien baidās saķerties ar Poseidonu. Pārējie… varbūt viņi joprojām tevi vēro un pūlas saprast, kas tu par putnu. Galu galā, tu vari arī nodrošināt viņu ilgmūžību. Labāk būtu jautāt… ko tu darīsi pēc trim ga­diem? Kādu lēmumu pieņemsi?

—  Vai pareģojumā bija kāds mājiens?

Anabeta vilcinājās.

Varbūt viņa būtu izpaudusi ko vairāk, bet tieši to­brīd no zila gaisa parādījās kaija un nosēdās uz mūsu masta līdzinieka. Anabeta ieplestām acīm raudzījās, kā putns iemet viņai klēpī sīku lapu kumšķīti.

—   Zeme, — viņa secināja. — Tepat netālu ir zeme!

Pieslējos kājās. Kā tad, tālumā vīdēja zilganbrūns

strēķis. Jau pēc mirkļa tas pārtapa par salu ar nelielu kalnu vidū, vizoši baltu māju puduriem, palmām nosētu pludmali un ostu, kas pilna ērmotu laivu.

Straume nesa mūsu laivu uz kādu nebūt tropu para­dīzi.

—   Sveicināti! — sacīja dāma ar piezīmju mapi.

Tērpusies zilā, lietišķā kostīmā, nevainojami uzkrā-

sojusies un atglaudusi matus astē, viņa atgādināja stju­arti. Viņa pasniedza mums roku, lai tiekam uz piestātnes dēļiem. Žilbinošais smaids lika justies tā, it kā mēs būtu nokāpuši no "Princeses Andromedas" klāja, nevis pa­mestu šķidru laiveli.

Bet izrādījās, ka šajā piestātnē mūsu laiva ne tuvu ne­bija jokainākais peldrīks. Līdzās daudzām izklaides jah­tām te rēgojās ASV jūrasspēku zemūdene, pāris grebtu kanoe laivu un vecmodīgs trīsmastu burinieks. Tepat bija arī helikoptera nolaišanās laukums ar smalku plud­males izklaides helikopteru un īss skrejceļš, kura galā stāvēja Learjet lidaparāts un propelleru lidmašīna, kas atgādināja Otrā pasaules kara iznīcinātāju. Varbūt tie bija kaut kādi modeļi tūristu priekam vai kas tamlīdzīgs?

—  Vai jūs pie mums pirmoreiz? — kundze ar mapi apjautājās.

Mēs ar Anabetu saskatījāmies. Anabeta izstomīja: — Mmmm…

—   Pir-mo-reiz — spa, — kundze burtodama rak­stīja savās piezīmēs. — Palūkosim…

Viņa mūs kritiski nopētīja no galvas līdz kājām. — Hmmm. Jaunkundzei sāksim ar ietīšanos zaļumos. Un, protams, radikālas pārvērtības jaunajam cilvēkam.

—   Kas, kas? — pārvaicāju.

Bet viņa bija tā iegrimusi pierakstos, ka neatbildēja.

—   Nūja! — Viņa gaisīgi uzsmaidīja. — Kikī noteikti pirms dzīrēm gribēs ar jums pārmīt kādu vārdu. Nāciet, lūdzu.

Redz, kā ir. Mēs ar Anabetu bijām raduši pie slaz­diem, un pirmajā acumirklī slazdi mēdza izskatīties vili­noši. Es jau biju gatavs, ka dāma ar mapīti kuru katru brīdi pārtaps čūskā, dēmonā vai tamlīdzīgā neradījumā. Tomēr bijām augu dienu kvernējuši laivā. Es biju nosvī­dis, pārguris un izsalcis, un, kad kundze pieminēja dzī­res, mans kuņģītis saslējās pakaļkājās un smilkstēja kā šunelis.

—   Par sliktu jau nenāks, — Anabeta nobubināja.

Iespējams, nāks, bet mēs tik un tā devāmies kundzei

nopakaļ. Turēju rokas kabatās, kur glabājās mani pēdējie dārgumi — Hermeja multivitamīni un Pretstraume —, bet ar katru soli tie arvien vairāk pagaisa no prāta.

Vieta bija fantastiska. Kur vien skaties, balts mar­mors un zili viļņi. Gar kalna nogāzi rotājās terases, kam katrā stāvā pa peldbaseinam, un tos savienoja slidkal­niņi, ūdenskritumi un zemūdens akvaparka caurules. Debesīs šāvās strūklakas, saveidodamās te par planējošu ērgli, te auļojošu zirgu.

Taisons dievināja zirgus, viņš noteikti būtu sajūsmā par tām strūklakām. Gandrīz vai atskatījos, lai redzētu, kāds viņam vaigs, tad attapu — Taisona vairs nav.

—  Viss kārtībā? — Anabeta ieprasījās. — Tu tāds bāls.

—   Nekāda vaina, — samelojos. — Tikai… ejam vien tālāk.

Kādus tik piejaucētus dzīvniekus pa ceļam nesasta­pām! Pludmales dvieļu kaudzē snauda jūras bruņurupucis. Leopards izstiepies laiskojās uz nirstamā dēlīša. Kūrorta viesi — ciktāl manīju, vienas vienīgas jaunkundzes — gulšņāja pludmales zviļņos, sūkdamas augļu kokteiļus vai lapodamas žurnālus, kamēr uz sejas kalta zaļumu ķēpa un baltā tērpti manikīra meistari rosījās ap viņu nadziņiem.

Kamēr kāpām augšup pa trepēm uz tādu kā galveno ēku, fonā dziedāja kāda sieviete. Viņas balss atplūda ar līganu vēsmu kā šūpuļdziesma. Dziesmas vārdi nebija īsti sengrieķu valodā, bet tikpat senā gan — varbūt mīnojiešu vai tamlīdzīgā. Es sapratu, par ko viņa dzied, — par mēnesnīcas apspīdētām olīvu birzīm, par saulrieta krāsām. Un par maģiju. Kaut ko par maģiju. Šķita, ka viņas balss paceļ mani virs zemes un nes arvien tuvāk.