Briesmoņu jūra

Anabeta nobālēja. — Kas — tu traka?

—   Briesmoņu jūrā citādi iekļūt nevar, jāizbrauc starp Haribdu un viņas māsu Skillu. — Klarisa norādīju uz klinšu smailēm, un man radās nojauta, ka nepavisam nevēlos sastapt to, kas tur mājo.

—   Ko nozīmē — citādi nevar? — prašņāju. — Jūra ir vaļā! Kuģojam apkārt!

Klarisa novaikstījās. — Tu vispār neko nejēdz? Ja es stūrētu apkārt, viņas pēc mirkļa atkal uznirtu priekšā. Ja gribi iekļūt Briesmoņu jūrā, vajadzēs kuģot tur cauri.

—   Kā ar tām klintīm, kas sakļaujas? — Anabeta ievaicājās. — Arī tur ir ieeja. To izmantoja Jāsons.

—  Mani lielgabali nesadragās klintsakmeni, — Kla­risa sacīja. — Savukārt briesmoņus gan…

—   Tu neesi normāla, — Anabeta secināja.

—  Skaties un mācies, gudrīte! — Klarisa pievērsās kapteinim. — Stūrējam uz Haribdu!

—   Klausos, kundze.

Dzinējs iekaucās, nožvankstēja dzelži, un kuģis uz­ņēma ātrumu.

—   Klarisa, — es ieminējos, — kā tur bija ar Ha­ribdu? Vai tad viņa neiesūc jūru?

—   Jā, un pēc tam spļauj laukā.

—   Un Skilla?

—  Viņa mitinās alā, tur to klinšu smailē. Ja piebrauk­sim par tuvu, viņas čūsku galvas šausies lejup, lai nokamptu kuģiniekus no klāja.

—   Nu tad ņemam Skillu, — ieteicu. — Lienam tik visi lejā — un aizšļūksim garām.

—   Nē! — Klarisa tiepās. — Ja Skilla netiks pie viegla medījuma, grābs visu kuģi. Turklāt viņa ir pārāk augstu, lai mēs varētu notēmēt. Mani lielgabali nešauj stāvus gaisā. Savukārt Haribda tikai tup virpuļa vidū. Dursim tai pretim, notēmēsim šaujamos un aizraidīsim līdz pa­šam Tartaram!

Klarisas balsī jautās tāda dedzība, ka prasīties prasī­jās viņai ticēt.

Dzinējs rēca. Tvaika katli bija tik ļoti uzkarsuši, ka klājs jau sila zem kājām. Dūmeņi izvirda mutuļus. Sar­kanais Arēja karogs plīvoja vējā.

Jo tuvāk nāca briesmoņi, jo skaļāka cēlās Haribdas balss — tā bija drausmīga, krācoša žļurkstoņa, it kā sazin kas norautu ūdeni lielākajā podā, kāds atrodams šajā galaktikā. Haribdai ievelkot elpu, kuģis nodrebēdams sa­svērās uz priekšu. Ikreiz, kad viņa izelpoja, mums virsū vēlās vismaz trīs metrus augsti viļņi.

Centos aprēķināt virpuļa tempus. Ciktāl skaitīju,

Haribdai vajadzēja aptuveni trīs minūtes, lai parautu zem ūdens un sadragātu visu, kas atradās turpat kilometra rādiusā. Lai izbēgtu no viņas, mums vajadzētu paslīdēt cieši gar Skillas klintīm. Un, lai cik baiga tā Skilla rādī­tos, klintis man izskatījās pagalam pievilcīgas.

Dzīvie miroņi vienā mierā rosījās uz klāja. Reiz jau viņiem bija gadījies ciest pamatīgu sakāvi, tā ka šīs ne­dienas laikam bija viens pīpis. Vai arī draudošā bojāeja nesatrauca tādēļ, ka viņi jau bija pagalam. Ne viens, ne otrs mani ne par mata tiesu neuzmundrināja.

Man līdzās, iekrampējušies margās, stāvēja Anabeta.

—  Tev vēl ir termoss ar vējiem?

Es piekrītoši pamāju. — Bet tādā virpuļviesull bīs­tami likt to lietā. Vēja jau tāpat gana, būs tikai ļaunāk.

—   Kā ar varu pār ūdeņiem? — viņa vaicāja. — Tu esi Poseidona dēls. Nebūs jau pirmā reize.

Tiesa. Aizvēru acis un lūkoju nomierināt jūru, bet ne­spēju koncentrēties. Haribda bija pārāk skaļa un stipra. Viļņi man neatsaucās.

—   Es… es nevaru, — sakauts atzinu.

—   Mums vajag rezerves plānu, — Anabeta nerimās.

—  Šis neies cauri.

—   Anabetai taisnība, — Taisons piekrita. — Ar mo­toru nav lāgā.

—   Kā to saprast? — viņa apvaicājās.

—   Spiediens. Virzuļi jāsalabo.

Pirms Taisons paguva paskaidrot, kosmiskajā tua­letē ar iespaidīgu vušššš nogāja ūdens. Kuģis saslējās uz priekšu, un es aizlidoju pār klāju. Mēs bijām ierauti vir­pulī.

—   Griežam apkārt! — Klarisa pārkliedza troksni. Visapkārt putoja jūra, pār klāju vēlās viļņi. Dzelzs nu bija tik karsta, ka gaisā cēlās tvaiks. — Ieņemam uguns pozīcijas! Gatavojam labā borta lielgabalus!

Mirušie konfederāti tekalēja šurpu turpu. Ratu lāp­stiņas sāka griezties uz otru pusi, pūloties piebremzēt kuģi, bet mēs tik slīdējām arvien tuvāk virpuļa centram.

No kravas telpas izlēca kārtējais zombijs un steidzās pie Klarisas. Pelēkais formastērps kūpēja. Bārda vienās liesmās. — Tvaika katli pārkarsuši, kundze! Kambaris ies gaisā!

—   Nu tad skrien lejā salabot!

—   Nevaru! — jūrnieks brēca. — Mēs tajā karstumā iztvaikojam.

Klarisa uzblieza pa kazemāta sienu. — Man vajag tikai pāris minūtes! Tūliņ būsim gana tuvu!

—   Mēs braucam par ātru, — kapteinis drūmi no­vilka. — Gatavojieties nāvei.

—   Nē! — ierēcās Taisons. — Es varu to salabot.

Klarisa neticīgi pablenza. — Tu?

—  Viņš ir ciklops, — Anabeta atgādināja. — Uguni rūdīts. Turklāt mehāniķis.

—  Tad skrien! — Klarisa noaurojās.

—  Taison, nē! — Es satvēru viņu aiz rokas. — Tas ir pārāk bīstami!

Viņš papliķēja man pa delnu. — Tā ir vienīgā izeja, brālīt. — Viņa vaigs bija izlēmības — pat pārliecības pilns. Tādu es viņu redzēju pirmoreiz. — Es salabošu. Tūliņ atgriezīšos.