Briesmoņu jūra

Viena galva pārdroši metās man virsū. Nedomājot novēzēju zobenu.

—   Nē! — kliedza Anabeta.

Par vēlu. Nošņāpu hidrai galvu. Tā aizripoja sūnās, atstājot vien strupu kakla stumbeni, kas tūliņ beidza asi­ņot un sāka tūkt kā tāds balons.

Vienā acumirklī savainotais kakls sašķēlās divos un uz katra uzauga pa jaunai, pamatīgai galvai. Tagad man acu priekšā stāvēja astoņgalvaina hidra.

—   Persij! — Anabeta mani norāja. — Tu nupat kaut kur atvēri jaunu Briesmoņu virtuļbodi!

Atvairīju indes šalti. — Es te mirstu nost, un tu bēdā par kaut ko tādu? Kā lai to piebeidz?

—   Uguns! — sauca Anabeta. — Mums jātiek pie uguns!

Kolīdz to padzirdēju, atminējos visu stāstu. Hidras

galvas neatauga dubultā vienīgi tad, ja stumbeņus pa­guva piededzināt ar liesmu. Vismaz tā bija izrīkojies Hērakls. Bet mums uguns nebija.

Atkāpos uz upes pusi. Hidra sekoja.

Anabeta pieskrēja man pie kreisā sāna un pūlējās aizvilināt projām vismaz vienu galvu, iegrūzdama tai ilkņos dunci, bet kāda cita galva nolīgoja kā baļķis un ielidināja viņu dubļos.

—   Nesit manus draugus! — Taisons metās vidū un nostājās starp hidru un Anabetu. Kamēr Anabeta rausās kājās, Taisons jau bija sācis zvetēt ar dūrēm pa nezvēra galvām tādos tempos kā tajā spēlē, kur jātrāpa kurmim, kurš pabāž galvu no alas. Taču pat Taisons nevarēja at­kauties no hidras mūžību.

Pa milimetram vien kāpāmies atpakaļ, vairīdamies no indes šļakstiem un uzmanīdamies, ka nenošņāpjam vēl kādu galvu, bet pēdējā stundiņa bija tikai laika jautā­jums. Agri vai vēlu nāks viens kļūmīgs solis, un tas radī­jums mūs piebeigs.

Pēkšņi izdzirdēju savādu troksni — tādu čukčukčuk, ko vispirms noturēju par saviem sirdspukstiem. Skaņa nāca tuvāk ar tādu joni, ka upmala ierībējās.

—   Kas tas par troksni? — iekliedzās Anabeta, neno­laizdama acis no hidras.

—   Dampis, — Taisons atsaucās.

—  Kas? — Metos garšļaukus, izvairīdamies no Hid­ras indīgā spļāviena.

Tad kaut kur aiz mums, otrpus upei, atskanēja pa­zīstama balss: — Aiziet! Gatavojiet lielgabalus!

Nenovērsu skatienu no hidras, bet, ja nu te gāja vaļā tas, ko es domāju, mums tagad bija ienaidnieki veselās divās frontēs.

Čērkstoša vīrieša balss iebilda: — Kundze, viņi ir pā­rāk tuvu!

—   Dillēs tos hērojus! — meitene paziņoja. — Uz priekšu!

—   Klausos, kundze!

—   Uguni, kaptein!

Anabetai pielēca, kas notiek, vēl īsu mirkli pirms manis. Viņa nobļāvās: — Pie zemes! — un mēs metāmies garšļaukus, bet no upes puses atskanēja dobjš rībiens. Gaismas zibsnis, dūmu stabs, un hidra mums acu priekšā uzsprāga, izsijādama pār mums zaļu, glumu ķēpu, kas tūliņ pat iztvaikoja, — kā jau gadās ar briesmoņu iekšām.

—   Fui! — Anabeta izsaucās.

—  Tvaikonis! — kliedza Taisons.

Es stāvēju un kāsēju — gar upes krastiem vāliem vēlās šaujampulvera dūmi.

Tikmēr pa upi pukšķinādams tuvojās ērmotākais ku­ģis, kāds jebkad redzēts. Tas slīdēja zemu kā zemūdene, un klājs bija kalts no dzelzs. Klāja vidū bija uzsliets tra­pecveida kazemāts ar diviem caurumiem katrā sānā — abos pa lielgabalam. Augšpusē plandīja karogs — meža­cūka un šķēps uz asinssārta vairoga. Uz klāja rindojās zombiji pelēkās formās — tie bija miruši kareivji ar ņir­bošām, tikai pa daļai saredzamām sejām, visnotaļ līdzīgi tiem gariem, kādi bija manīti Pazemē sargājam Aīda valstību.

Tas bija bruņukuģis. Pilsoņu kara kreiseris. Uz borta ar mokām saburtoju sūnām noaugušus burtus "Birmingema".

Bet blakus kūpošajam lielgabalam, kas mūs bija teju aizraidījis uz viņpasauli, pilnā grieķu bruņu ekipējumā stāvēja neviens cits kā Klarisa.

—   Tirliņi, — viņa novīpsnāja. — Bet laikam jau va­jadzēs jūs izpestīt. Leciet uz klāja!

VIENPADSMIT KLARISA UZLAIŽ VISU GAISĀ

— Jūs esat tādās ziepēs! — Klarisa paziņoja.

Tikko bijām noslēguši nepavisam ne gaidīto kuģa apgaitu cauri tumšiem kambariem, kur bija papilnam beigtu jūrnieku. Aplūkojām ogļu telpu, tvaika katlus un dzinēju, kas tā elsa un pūta, ka šķita — tūliņ ies gaisā. Iepazināmies ar stūres māju, ieroču noliktavu un artilē­rijas klāju (Klarisas favorīts) ar diviem Dalgrēna gludstobru lielgabaliem pie labā un kreisā borta un pa Bruka deviņu collu ložmetējiem priekšgalā un pakaļgalā — visi rūpīgi pielāgoti debesu bronzas lodēm.

Lai kur spērām soli, visur pretim blenza mirušo konfederātu rēgainās, bārdainās, ņirbošās sejas. Anabetu šie akceptēja, jo viņa kā nekā nākot no Virdžīnijas. Arī es tiem šķitu saistošs, jo Džeksons uzvārdā — kā dien­vidu ģenerālis —, bet cerības sašļuka, kad atklāju, ka esmu ņujorkietis. Dabūju klausīties šņācienus un aizmu­guriskas lamas par jenkijiem.

Taisons no viņiem bija nāvīgi pārbijies. Visu apgai­tas laiku Anabetai vajadzēja turēt ciklopu pie rokas, par ko viņa nebija visai lielā sajūsmā.