Briesmoņu jūra

Beidzot mūs aizvadīja pusdienās. "Birmingemas" kap­teiņa kajīte bija sienasskapja izmērā, bet ar visu to krietni lielāka par jebkuru citu kuģa telpu. Uz balta galdauta bija servēti porcelāna trauki. Izdēdējusī ap­kalpe pasniedza zemesriekstu sviesta maizes, kartupeļu čipsus un Dr Peppers limonādi. Nebija nekāda prieka ēst to, ko dāvājuši kaut kādi spoki, bet izsalkums ņēma virs­roku pār bailēm.

—   Tantals jūs izslēdzis uz visiem laikiem, — Klarisa vīzdegunīgi informēja. — Misters D. paziņoja — ja jūs vēl kaut reizi parādīsieties nometnē, viņš jūs pārvērtīs par vāverēm un pārbrauks pāri ar autiņu.

—   Un viņi tev iedeva šito kuģi? — es vaicāju.

—   Protams, ka ne. Paps iedeva.

—   Arējs?

Klarisa pavīpsnāja. — Domā, tikai tavs tētuks valda pār ūdeņiem? Katrā karā zaudētāji paliek Arējam pa­rādā. Tāds ir sods. Palūdzu tēvam kaut ko, ar ko šķelt ūdeņus, un — palūk! Šitie čaļi klausa uz vārda. Vai ne, kaptein?

Nīgrais kapteinis stāvēja aiz Klarisas, kā mietu nori­jis. Viņa zaļās, gailošās acis kārīgi urbās manī. — Ja vien tas darīs galu šim ellišķīgajam karam, kundze, ja visbei­dzot nesīs mieru, darīsim jebko. Iznīcināsim jebkuru.

Klarisa atplauka smaidā. — Iznīcināsiet jebkuru. Pasakaini.

Taisons nožagojās.

—   Klarisa, — ierunājās Anabeta, — šķiet, ka arī Lūka medī aunādu. Mēs viņu sastapām. Viņam ir koordinā­tas, un viņš virzās uz dienvidiem. Lūka ir uz kaut kāda briesmoņu kuģa…

—   Super! Izsperšu no ūdens.

—  Tu nesaproti, — Anabeta turpināja. — Mums jā­apvieno spēki. Mēs nāksim talkā…

—   Nē! — Klarisa trieca dūri pret galdu. — Šis ir mans uzdevums, plātizere! Beidzot man ir tā laime paspīdēt par varoni, un jūs abi neaizliksiet man kāju priekšā.

—   Kur ir tavi biedri? — es interesējos. — Tu taču drīkstēji ņemt līdzi divus sabiedrotos, pareizi?

—   Viņi ne… es ļāvu viņiem palikt. Sargāt nometni.

—  Tu gribi teikt, ka pat tavi namiņa biedri nebija gatavi tev palīdzēt?

—   Aizveries, smurguli! Man viņus nevajag. Un tevi vēl mazāk!

—   Klarisa, — es nerimos. — Tantals tevi izmanto. Viņam par nometni nospļauties. Viņš ar lielāko prieku redzētu, kā tā nokūp. Viņš taču grib, lai tu izgāzies.

—  Nē! Kāda šķirba, ko tas orākuls tur… — Viņa iekoda mēlē.

—   Ko? — es uzplijos. — Ko orākuls tev teica?

—   Neko. — Klarisas ausis iekrāsojās sārtas. — Pa­liksim pie tā, ka es šo darbiņu nostrādāšu un jūs man ne­palīdzēsiet. Lai gan brīvībā es arī nevaru jūs laist…

—   Tad mēs kādi cietumnieki? — Anabeta pārvai­cāja.

—   Viesi. Pagaidām. — Klarisa uzkrāva kājas uz baltā galdauta un atpaukšķināja kārtējo Dr Pepper skārdeni. — Kaptein, ved viņus lejā un piešķir guļamtīklus apakšklājā. Ja neprotas uzvesties, parādi, ko mēs pasākam ar spiegiem.

Tiklīdz iemigu, sapnis bija klāt.

Kamēr Grovers tupēja pie savām stellēm un izmisīgi ārdīja kleitas šlepi, klintsbluķis pavēlās sāņus un ciklops ierēcās: — Ahā!

Grovers iekunkstējās. — Mīļum! Es nemanīju… tu tik kluss!

—  Ārdām laukā! — Polifēms nodārdināja. — Tad redz, kas par vainu!

—   Ak nē! Es jau ne…

—   Nāc! — Polifēms pakampa Groveru aiz vidukļa un puslīdz aizstiepa, puslīdz aizvilka pa alas labirintiem. Grovers darīja, ko spēja, lai no nagiem nenošļūk augst­papēžu kurpes. Plīvurs uz galvas bīstami zvārojās, kuru katru brīdi gatavs nokrist.

Ciklops aizstivēja viņu uz noliktavas izmēru alu, kas bija izrotāta ar visādām aitu paliekām. Tur bija ar aitādu tapsēts zvilnis, ar aitādu apvilkts televizors, rupji tēsti grāmatplaukti, uz kuriem rindojās aitām rotāti suve­nīri — kafijas krūzes ar aitas seju, jēriņu figūriņas, galda spēles ar aitu piedalīšanos, bilžu grāmatas un statuetes. Zeme bija nosēta aitu kauliem un vēl dažiem, kas izska­tījās citādi, — tie drīzāk bija pārpalikas no satīriem — tiem, kas ieradušies salā Pāna meklējumos.

Polifēms uz mirkli nolaida Groveru zemē, lai paripinātu sānis kārtējo milzu bluķi. Alā ieplūda dienas gaisma, un Grovers ilgpilni iesmilkstējās. Svaigs gaiss!

Ciklops aizvilka viņu līdz kalna korei, no kuras pa­vērās skats uz skaistāko salu pasaulē.

Tās reljefs atgādināja uz pusēm pāršķeltus seglus. Abpus lekni zaļoja kalni, bet vidū plaša ieleja, ko izvagoja dziļa aiza, un krastus savienoja virvju tilts. Pasakaini strauti čaloja līdz pat kanjonam un tur laidās lejup vara­vīksnes krāsās vizošos ūdenskritumos. Kokos plivinājās papagaiļi. Krūmājos krāšņojās rožaini un violeti ziedi. Pļavās ganījās simtiem aitu, un to vilna dīvaini mirdzinājās kā vara un sudraba monētas.

Bet pašā salas vidū, pie virvju tilta, slējās milzumliels un kraupains ozols, un apakšējā pazarē tur kaut kas laistījās.

Zelta aunāda.

Kaut ari tas bija tikai sapnis, es sajutu aunādas burvju varu viļņojam pār salu, darot zāli zaļāku un puķes krāšņākas. Dabas burvestība bija teju saožama. Atlika vien iztēloties, cik spēcīga šī smarža šķiet satīra nāsij.

Grovers kunkstēja vien.