Briesmoņu jūra

Glābšanas laivas bija paguvušas kaut pavisam ne­daudz attālināties no kuģa. Lejup lija liesmojošas vraka atlūzas. Klarisai un Anabetai bija izredzes tapt saraustī­tām gabalos, nosvilinātām vai noiet jūras dibenā līdz ar grimstošo korpusu — un tas labākajā gadījumā, pieņe­mot, ka viņas izsprukušas no Skillas.

Tad man ausis iesitās kāds cits sprādziens — kad Hermeja maģisko termosu atskrūvē maķenīt par daudz. Uz visām pusēm aizšāvās balti vēja strēķi, izkaisot glāb­šanas laivas kur kuro, apturot mani brīvā kritienā un virpuļu virpuļos aizraujot pāri ūdeņiem.

Acis aizmiglojās. Griezos kā vilciņš, dabūju pa galvu ar kaut ko smagu un atsitos pret ūdeni ar tādu spēku, kas pārlauztu ik pēdējo kauliņu, ja es nebūtu jūras dieva atvase.

Atceros vien to, kā dreifēju liesmojošā jūrā ar ap­ziņu, ka Taisons ir zudis uz visiem laikiem, un alkdams, kaut varētu pats noiet pa burbuli.

DIVPADSMIT VIESOJAMIES KIKĪ SPA KŪRORTĀ

pie samaņas nācu airu laivā, kam pielāgota no pe­lēka formastērpa auduma gabaliem sastiķēta bura. Ana­beta sēdēja līdzās un stūrēja.

Mēģināju pieslieties sēdus, bet tūliņ sagriezās galva.

—   Atpūties, — viņa bilda. — Spēki vēl noderēs.

—  Taisons…?

Viņa nošūpoja galvu. — Persij, man ļoti žēl.

Klusējām, kamēr viļņi mūs cilāja augšā lejā.

—   Varbūt viņš izķepurojies, — viņa vārgi ieminē­jās. — Uguns taču viņu nevar piebeigt.

Pamāju, bet cerība neatausa. Es taču redzēju, kā sprādziens sarauj metālu gabalos. Ja Taisons tobrīd bija katlu telpā, izredžu izdzīvot nebija.

Viņš atdeva dzīvību mūsu dēļ, un es nespēju domāt ne par ko citu kā vien tām reizēm, kad tiku kaunējies viņa dēļ un noliedzis, ka esam rados.

Viļņi sitās pret laivas sāniem. Anabeta parādīja, ko izdevies glābt no postažas, — Hermeja termosu (nu jau tukšu), aizkņopējamu plastikāta maisiņu ar ambroziju, pāris jūrnieku kreklu un pudeli Dr Pepper limonādes. Viņa bija izzvejojusi mani no ūdens un atradusi Skillas pārkosto mugursomu. Vairums manas mantības bija pa­galam, bet Hermeja multivitamīni un, protams, Pretstraume joprojām bija sveiki un veseli. Lodīšu pildspalva allaž uzradās man aizmugures kabatā, lai kur es būtu to nozaudējis.

Burājām stundām ilgi. Te, Briesmoņu jūrā, ūdens zaigoja smaragdzaļš kā hidras šļāktā inde. Vējš bija spirgts un sāļš, bet tajā jautās savāds metālisks smārds — gluži kā tuvīns pērkona negaiss. Vai kas vēl draudīgāks. Man bija skaidrs, uz kuru pusi braukt. Zināju, ka esam precīzi simt trīspadsmit jūras jūdzes uz rietumiem no mūsu ga­lamērķa. Bet tas nedarīja prātu skaidrāku ne par nieku.

Grozies, kā gribi, saule spīdēja tieši acīs. Pa kārtai iemalkojām Dr Pepper, pūlēdamies paslēpties buras mestajā ēnā. Un pārrunājām manu pēdējo sapni par Groveru.

Anabeta lēsa — ja sapnis nevīla un ciklops Polifēms Groveru nenoprecēs drīzāk, kā solīts, mums bija mazāk nekā 24 stundas, lai viņu uzmeklētu.

— Jā, — es ar rūgtumu sacīju, — ciklopam jau ne­varot uzticēties.

Anabeta vērās ūdenī. — Piedod, Persij. Man nebija taisnība par Taisonu, labi? Kaut es varētu viņam to pa­teikt.

Centos turēt uz viņu ļaunu prātu, bet nemaz nebija viegli. Kopā bijām gājuši caur uguni un ūdeni. Anabeta ne reizi vien bija glābusi man dzīvību. Būtu muļķīgi ta­gad tā pūcēties.

Pārskatīju mūsu nožēlojamos krājumus — iztukšoto vēju termosu un multivitamīnu pudelīti. Atminējos Lū­kas mežonīgo skatienu, kad mēģināju ieminēties par viņa tēvu.

—   Anabeta, kāds ir tas Hīrona pareģojums?

Viņa saknieba lūpas. — Persij, es nedrīkstu…

—   Es zinu, Hīrons solīja dieviem, ka man to neiz­paudīs. Bet tu taču to nesolīji, vai ne?

—   Dažreiz labāk dzīvot neziņā.

—  Tava mamma ir gudrības dieve!

—   Es zinu! Taču ikreiz, kad hēroji ieskatās nākotnē, viņi sadomā to pārtaisīt, un tad viss saiet tūtā.

—   Dievus satrauc kas tāds, ko pastrādāšu, kad būšu vecāks, — es minēju. — Kad man apritēs sešpadsmit.

Anabeta pamurcīja rokās Yankees cepurīti. — Persij, man nav zināms pareģojums no pirmā līdz pēdējam bur­tam, bet tas brīdina par lielās triādes jauktasiņu atvasi — nākamo, kurš nodzīvos līdz sešpadsmit gadu vecumam. Tieši tāpēc arī Zevs, Poseidons un Aīds pēc Otrā pasau­les kara vienojās bērnus vairs neradīt. Nākamais lielās triādes bērns, kurš sasniegs sešpadsmit gadu vecumu, būs draudīgs ierocis.

—   Kāpēc?

—   Jo šis hērojs izšķirs Olimpa likteni. Viņš vai viņa pieņems lēmumu, kas vai nu Olimpu glābs, vai pieliks punktu Dievu laikmetam.

Ļāvu dzirdētajam nosēsties apziņā. Jūras slimību ne­pazīstu, bet pēkšņi man sametās šķērmi. — Tāpēc Krons mani pērnvasar nenogalināja.

Viņa pamāja ar galvu. — Tu viņam lieti noderētu. Ja šis dabūs tevi savā pusē, dieviem būs baigās ziepes.

—   Bet ja pareģojums ir par mani…

—   To mēs uzzināsim tikai tad, ja izvilksi vēl trīs ga­dus. Pusdievam tas ir ellīgi ilgs laiks. Kad Hīrons pir­moreiz padzirdēja par Taliju, viņš iedomājās, ka tieši viņa ir izredzētā. Tāpēc bija tāda noņemšanās, lai droši dabūtu viņu līdz nometnei. Bet tad Talija metās cīņā, pārtapa par priedi un nojauca visiem rēķinus. Un tad uzradies tu.