Briesmoņu jūra

Pirms paguvu draugu apturēt, viņš jau bruka virsū Lūkam. Dūres traucās uz Lūkas pauri — ar tādu bel­zienu akmenī varētu izsist robu — bet pinkainie dvīņi paguva iesprukt pa vidu. Katrs grāba pēc Taisona rokas un apturēja viņu pusratā. Abi pagrūda ciklopu nostāk, un viņš aizmeimuroja atmuguriski. Noslēgumā atkrita uz paklāja ar tādu būkšķi, ka galds nodrebēja.

—   Nabaga ciklops, — Lūka bilda. — Rādās, ka mani pinkainie draugi spēj mēroties ar tevi spēkiem. Varbūt būs jāļauj šiem vaļa…

—   Lūka, — es pārtraucu viņu. — Klausies. Mūs sū­tīja tavs tēvs.

Viņš piesarka kā biete. — Nemaz nepiemini viņu.

—   Viņš lika kāpt uz šā kuģa. Domāju, ka tas kalpos tikai kā transports, bet izrādās — viņš mūs sūtīja pie te­vis. Viņš neatmet cerību, lai cik nikns tu arī būtu.

—   Nikns? — Lūka auroja. — Neatmet cerību? Persij, viņš mani pameta! Es gribu noslaucīt Olimpu no zemes virsas! Lai paliek tik pīšļi un putekli! Tu pasaki Herme­jam, ka tā arī notiks. Ar katru pusdievu, kurš pievienojas mums, olimpiešu spēki sarūk, bet mūsējie pieņemas spēkā. Viņš pieņemas spēkā. — Lūka norādīja uz zelta sarkofāgu.

Kaste uzdzina man šermuļus, bet pūlējos to neizrā­dīt. — Un? — neatlaidos. — Kas tur tik īpašs…

Pēkšņi man atausa, kas varētu slēpties sarkofāgā. Šķita, ka gaisa temperatūra telpā nokrītas par grādiem divdesmit. — Oho, tu taču nedomā…

—   Viņš atdzimst, — Lūka sacīja. — Mazpamazām liekam kauliņu pie kauliņa. Ar katru rekrūti, kurš pie­vienojas mums, viņā ielīst maza dzīvības druska…

—  Tik pretīgi! — Anabeta dvesa.

Lūka pasmīnēja. — Anabeta, tava māte dzimusi no Zeva galvaskausa. Es jau nu tavā vietā neizteiktos. Pavi­sam drīz titānu ķēniņš būs spējīgs atdzimt par vienu ve­selu. Mēs pagatavosim viņam jaunu ķermeni — tas būs Hēfaista kalvju vērts meistardarbs.

—   Tu esi nenormāls, — Anabeta sacīja.

—   Piebiedrojieties un būsiet ieguvēji. Mums ir ietek­mīgi draugi, tik bagāti labvēļi, kas vēsā mierā nopirktu šo kuģi un ne tikai to vien. Persij, tavai mātei nekad vairs nebūs jāstrādā. Varēsi uzsaukt viņai savrupmāju. Jums būs vara, slava — ko vien kārosiet. Anabeta, varēsi īstenot savu sapni un kļūt par arhitekti. Radīt mākslas šedevru, kas kalpos tūkstošiem gadu. Templi nākamības dieviem!

—   Lasies uzTartaru, — viņa atcirta.

Lūka nopūtās. — Žēl gan.

Viņš paņēma kaut ko, kas pēc skata līdzinājās televī­zijas pultij, un nospieda sarkano pogu. Acumirklī atvē­rās divviru durvis, un iekšā iesoļoja divi stekiem bruņoti apkalpes locekļi. Abiem bija jau pirmīt manītais glāžai­nais skatiens, bet laikam tas nemazināja viņu cīņassparu.

—  Apsardze, burvīgi, — Lūka nopriecājās. — Bai­dos, ka mums pieklīduši bezbiļetnieki.

—   Jā, ser, — viņi apātiski atbildēja.

Lūka pievērsās Orejam. — Laiks pabarot etiopu pūķi. Noved šos pamuļķus lejā un parādi, kā tas darāms.

Orejs dumji smīkņāja. — Hehe! Hehe!

—   Es arī gribu iet, — dīca Agrijs. — Mans brālis ir lupata. Tas ciklops…

—   Nav bīstams, — Lūka pabeidza teikumu. Viņš pa­meta skatienu uz zelta zārku, itin kā kaut kas nedotu viņam mieru. — Agrij, tu paliec te. Mums svarīgs runā­jamais.

—   Bet..

—   Orej, nesastrādā muļķības. Gādā, lai pūķis paēd, kā nākas.

Orejs pabikstīja mūs ar savu šķēpu un izbīdīja laukā no kajītes, abiem apsargiem sekojot nopakaļ.

Kamēr šļūcu pa gaiteni ar mugurā iebadītu Oreja šķēpu, pārdomāju Lūkas vārdus — ka abi divi pinkainie dvīņi varot mēroties spēkiem ar Taisonu. Bet kā būtu pa vienam…

Koridors veda uz atklātu klāju, un mēs soļojām gar glābšanas laivām. Nu jau pārzināju kuģi pietiekami labi, lai secinātu, ka šis ir mūsu atvadas dienas gaismai. Tik­līdz ieiesim gaitenī otrpus klāja, lifts novedīs mūs lejā uz kravas telpu, un tur pienāks pēdējā stundiņa.

Paraudzījos uz Taisonu uz noteicu: — Aiziet!

Paldies visiem dieviem, viņš mani saprata. Apcirties viņš blieza Orejam tā, ka tas ar slaidu loku ielidoja ba­seinā, ietrāpot zombiju ģimenītes apskāvienos.

—  Ēēē, — bērni visi kā viens iebļāvās, — baseinā nedrīkst lēkt!

Viens apsargs izrāva steku, bet Anabeta ar veik­smīgu spērienu piegrieza šim skābekli. Otrais metās uz tuvējo trauksmes pogas kasti.

—   Apturi viņu! — Anabeta kliedza, bet bija jau par vēlu.

Trāpīju viņam pa pieri ar atpūtas krēslu tieši tobrīd, kad trauksmes poga jau bija nospiesta.

Uzmirgoja sarkanas gaismas. Iegaudojās sirēnas.

—   Uz glābšanas laivu! — es saucu.

Metāmies uz tuvāko.

Kamēr stīvējām nost pārsegu, uz klāja jau sāka drūz­mēties briesmoņi un pārējie apsargi, stumdīdami malā tūristus un viesmīļus ar tropiskiem kokteiļiem. Tas tips grieķu bruņās izvilka zobenu un šāvās uzbrukumā, bet paslīdēja pinakoladas peļķē. Lestrigonu strēlnieki pulcē­jās uz klāja stāvu virs mums un stutēja milzīgajos lokos bultas.

—   Kā tādu dabūt līdz ūdenim? — Anabeta kliedza.

Man mēģināja iekampt elles suns, bet Taisons aiz-

blieza šo sāņus ar ugunsdzēšamo aparātu.

—  Kāpiet iekšā! — es nobļāvos. Izrāvis no maksts Pretstraumi, atvairīju pirmo bultu krusu. Vēl mirklis, un mēs būsim pagalam.