Briesmoņu jūra

Man līdzās stāvēja puisis neilona sporta šortos un Ņujorkas maratona tēkreklā. Viņš bija slaiks un spor­tisks, iesirmiem matiem un nebēdnīgu smaidu. Izskatī­jās tāds kā redzēts, bet nevarēju saprast — kur.

Pirmā doma, kas iešāvās prātā, — viņš izmetis nak­snīgu loku pa pludmali un ieklīdis nometnes teritorijā. Tā gan nevajadzēja atgadīties. Parasti mirstīgie netika pāri nometnes robežām. Taču varbūt, kokam nīkstot, viņš pamanījies ieslīdēt. Un tomēr — nakts vidū? Tu­vumā bija vieni vienīgi lauki un rezervāti. No kurienes tad šis skrējis?

— Vai drīkstu piebiedroties? — viņš vaicāja. — Ve­selu mūžību neesmu ticis piesēst.

Zinu, zinu — aizdomīgs svešinieks nakts tumsā. Va­doties pēc veselā saprāta, man vajadzētu jozt prom, bļaut pēc palīgiem utt., u. tjpr. Bet vīrietis uzvedās tik rimti un nepiespiesti, ka nespēju izbīties.

Nomurmināju vien: — Ēēē, protams.

Viņš uzsmaidīja. — Viesmīlība ir tavs trumpis. Oho, kokakola! Vai drīkstu?

Viņš apmetās uz pleda tālākā stūra, atvēra skārdeni un iedzēra malku. — Eh… kur nu vēl labāk! Miers un klusums…

Svešiniekam kabatā iepīkstējās mobilais telefons.

Skrējējs nopūtās, izvilka telefonu laukā, un man acis bija uz kātiņiem, jo aparāts izstaroja zilu gaismu. Ap iz­vilkto antenu locījās divas radības — divas zaļas čūskiņas kā sliekas.

Skrējējs šķita to nemanām. Viņš uzmeta skatu ekrā­nam un nopukojās. — Man jāatbild. Vienu mirklīti… — un klausulē: — Hallo?

Vīrietis klausījās. Miniatūrās čūskas ložņāja augšup lejup gar antenu pie pašas auss.

—  Jā, — skrējējs bilda, — paklau, es zinu, bet… kāda man daļa, ja viņš pieķēdēts pie klints un putni knābā šim aknas? Ja viņam nav iedalīts kārtas numurs, mēs to sūtījumu neuziesim… dāvana cilvēcei, fantastiski… vai zini, kādos apjomos mums tādas pienāk? Ai, lai paliek. Zini, pārsūti labāk viņu Erīdai uz klientu daļu. Man ta­gad jābeidz.

Viņš nospieda taustiņu. — Atvaino. Eksprespiegādes pakalpojums zeļ un plaukst. Tā, kur es paliku…

—   Jums pie telefona ir čūskas.

—   Ko? Ā, šitās nekož. Džordž, Marta, apsveici­nieties.

Sveicināts, te Džordžs un Marta, man galvā ieskanē­jās griezīga vīrieša balss.

Ne tik dzēlīgi, sacīja sievietes balss.

Par ko ne? Džordžs pukojās. Es te vienīgais novergojos.

—   Nesāksim atkal! — Skrējējs ieslidināja telefonu atpakaļ kabatā. — Kur mēs palikām? Pareizi. Miers un klusums.

Viņš pārlika kāju pār kāju un raudzījās zvaigznēs. — Kur tas laiks, kad varēju netraucēts atpūsties! Kopš izgudrots telegrāfs, visa diena paiet vienā skriešanā. Per­sij, vai tev ir savs iemīļotais zvaigznājs?

Es joprojām prātoju par tām zaļajām čūskām sporta šortu kabatā, bet atsaucos: — Njā, man patīk Hērakls.

—   Kāpēc?

—   Nūū… jo ar viņu mūždien bija viens negals. Vēl trakāk nekā ar mani. Tas nedaudz uzmundrina.

Skrējējs iesmējās. — Un ne tāpēc, ka viņš bija spē­cīgs, un slavens, un vēl sazin kāds?

—   Nē.

—   Tu gan esi savdabīgs jauns cilvēks. Ko nu?

Man tūliņ bija skaidrs, par ko viņš vaicā. Ko iesākšu aunādas sakarā?

Pirms paguvu atbildēt, no kabatas atskanēja čūskas Martas apslāpētā balss: Dēmetra otrajā līnijā.

—   Man nav laika. Pasaki, lai atstāj ziņu, — skrējējs atplijās.

Tas viņai nepatiks. Pēdējoreiz, kad atteici sarunu ar viņu, ziedu piegādes nodaļā novīta visas puķes.

—   Saki, ka man ir tikšanās! — Skrējējs novalbījās. — Vēlreiz atvaino, Persij. Tu tātad teici…

—   Hmm… kas jūs īsti būtu?

—  Tāds prātvēders, vai tad vēl nebūsi atkodis?

Parādi viņam! Marta dīca. Es mēnešiem ilgi neesmu

izpletusies īstajos apmēros.

Neklausies viņā, pukstēja Džordžs. Viņa tikai grib izrādīties!

Vīrietis atkal izvilka telefonu. — Sākotnējo veidolu, lūdzu.

Telefons iegailējās spoži zils. Tas izstiepās par metru garu koka zizli, kam augšpusē izspraucās divi spārni. Vidū to apvija Džordžs un Marta, nu jau divas normāla izmēra čūskas. Tas bija vienpadsmitā namiņa simbols — kaducejs.

Man aizžņaudzās rīkle. Es attapu, ko man atgādina skrējēja draiskie vaibsti, zaglīgā dzirksts acīs…

—  Jūs esat Lūkas tēvs, — es sacīju, — Hermejs. Dievs saknieba lūpas. — Lūkas tēvs? Tas parasti nav

pirmais, pēc kā ļaudis mani atpazīst. Zagļu dievs, jā. Vēstnešu un ceļotāju aizbildnis, jā, ar lielāko prieku. Zagļu dievs derēs, Džordžs šņāca. Neņem Džordžu pierē, Marta pazibināja man savu mēlīti. Viņš tikai īgņojas, jo es Hermejam tā mīļākā. Blēņas! Nav vis!

—  Mieru, jūs tur abi! — Hermejs piedraudēja. — Ci­tādi atkal saruksiet un es ieslēgšu vibrozvanu! Bet, Per­sij, tu joprojām neesi atbildējis uz manu jautājumu. Ko iesāksi ar uzdevumu?

—   Man., man netika dota atļauja.

—   Nu un? Vai tas tevi apturēs?

—   Es gribu doties. Es gribu glābt Groveru. Hermejs pasmaidīja. — Es reiz pazinu puisi… oi,

krietni jaunāku par tevi. īstu knēveli, patiesībā.

Un atkal aiziet, Džordžs rūca. Mūžīgi vārās par sevi. Aizveries! Marta piktojās. Vai gribi pārslēgties uz vib­rozvanu?

Hermejs nelikās traucēts. — Kādu vakaru, kad pui­šeļa māte neskatījās, viņš izlavījās no alas un nospēra Apollonam lopus.

—  Vai Apollons saspēra viņu tūkstoš gabalos? — es ievaicājos.