Briesmoņu jūra

—   Dievi, protams, sodīja viņu pēc nāves, — Tantals noķērcās. — Un kā vēl. Bet viņš vismaz bija izbaudījis gandarījumu, vai ne? Bērni vairs nerunāja pretī, vairs nesūtīja pāris mājas tālāk. Un zināt ko? Mēļo, ka šā ķē­niņa dvēsele mājo šajā nometnē un tā vien gaida iespēju atriebties nepateicīgiem, sīkiem dumpiniekiem. Tad nu tā… vai ir vēl kāds jautājums, pirms sūtām Klarisu uzde­vumā?

Klusums.

Tantals pamāja Klarisai. — Orākuls, saulīt. Teci nu.

Klarisa neveikli saknosījās, it kā pat viņa nekārotu slavu, ja reiz jākļūst par Tantala klēpjasunīti. — Ser…

—   Ej! — viņš nošņācās.

Klarisa lempīgi paklanījās un aizsteidza uz Lielās mājas pusi.

—  Kas ar tevi, Persij Džekson? — Tantals vīpsnāja. — Vai tiešām mūsu trauklupata mēli norijis?

Valdījos. Es negrasījos dot viņam to laimi man vēl­reiz piespriest sodu.

—  Jauki, — Tantals noslēdza. — Un neliels atgādi­nājums: šo nometni bez manas atļaujas nepamet ne­viens. Ja kāds mēģinās… un ja paliks pie dzīvības, tiks izraidīts no nometnes uz visiem laikiem, bet diezin vai līdz tam maz nonāks. Turpmāk par komandanta stundu atbildēs harpijas, un viņas vienmēr ir badā! Arlabunakti, mani mīļie nometnieki. Saldu dusu.

Viens Tantala rokas mājiens, ugunskurs izdzisa, un nometnieki lēnām vilkās uz saviem namiņiem, pagaisdami tumsā.

Taisonam nebija iespējams neko jēdzīgi paskaidrot. Viņš saprata, ka esmu bēdīgs. Viņš saprata, ka biju gri­bējis doties ceļā, bet Tantals nav ļāvis.

—   Tu tik un tā brauksi? — viņš vaicāja.

—   Nezinu, — novilku. — Tas būs grūti, ļoti grūti.

—   Es palīdzēšu.

—   Nē. Es… es nevaru no tevis to prasīt, draudziņ. Tas ir pārāk bīstami.

Taisons pētīja klēpī sarindotos metāla niekus — at­speres, zobratus un smalkas stieplītes. Bekendorfs bija piešķīris viņam šādas tādas pariktes un verķus, tā ka nu Taisons ik vakaru ap tiem ķimerējās, lai gan man nebija ne mazākās sajēgas, kā milzu plaukstas spēj darboties ar kaut ko tik sīku.

—   Ko tu tur montē? — vaicāju.

Taisons neatbildēja. Viņš it kā iešņukstējās. — Ana­betai nepatīk ciklopi, jūs… negribat ņemt mani līdzi?

—   Nē, muļķības, — neizklausījos gan visai dedzīgs. — Tu Anabetai patīc. Goda vārds.

Taisona acs bija pieriesusies asaru pilna.

Atcerējos, ka Grovers kā jau visi satīri spēja samanīt, kā otram ap sirdi. Diez, vai ciklopiem piemita tāda pati spēja?

Taisons savu skārda projektu ievīstīja vaskadrānā, atgūlās uz lāviņas un apķēra savīstīto sainīti kā tādu rotaļlāci. Kad Taisons pagriezās pret sienu, skatam atkal atklājās savādās rētas, kas izvagoja viņa muguru tā, it kā kāds tai būtu pārbraucis ar traktoru. Miljoniem reižu biju prātojis, kas gan viņu savainojis.

—  Tētiņš vienmēr rūpējās par m-mani, — viņš šņukstēja. — Tagad… es domāju, ka viņš bija ļauns, jo sataisīja ciklopu puiku. Man nevajadzēja piedzimt.

—   Nerunā tā! Poseidons taču tevi atzina, vai ne? Tad jau… tad jau tu viņam tiešām rūpi… ļoti…

Man notrīsēja balss, iedomājoties par visiem tiem gadiem, ko Taisons pavadījis Ņujorkas ielās, kartona kastē. Kā gan Taisons varēja nodomāt, ka viņš jebkad rūpējis Poseidonam? Kurš tēvs novēlētu savam bērnam tādu dzīvi? Pat ja šis bērns ir briesmonis…

—  Taison… te, nometnē tev klāsies labi. Pārējie arī pieradīs pie tevis. Es apsolu.

Taisons nopūtās. Gaidīju, kad viņš ierunāsies. Tad apjēdzu, ka viņš jau saldi guļ.

Apgūlos savā gultā un mēģināju aizvērt acis, bet ne­izdevās. Baidījos no kārtējā sapņa par Groveru. Ja tas par to līdzjūtu saikni bija tiesa… ja kaut kas atgadītos ar Groveru… vai es maz pamostos?

Pa logu iespīdēja pilnmēness. Tālumā šalkoja ūdeņu bangas. Jutu tvīksmīgo zemeņu lauku smaržu, dzirdēju driādas smejamies, dzenājot mežā pūces. Bet kaut kas šajā naktī jautās ačgārns — Talijas koka inde, kas zagšus pārklāja ieleju.

Vai Klarisa izglābtu Pusdievu kalnu? Tas šķita tica­māk nekā manas izredzes iemantot Tantala "labākā nometnieka" titulu.

Izšļūcu no gultas un uzrāvu drēbju kārtu. Paķēru pledu un izvilku no gultapakšas kolas bundžiņu sešpaku. Kola mums te bija aizliegto produktu sarakstā. Nebija brīv no ārpasaules iešmugulēt našķus un limonā­des, bet, ja atradi īstos galus Hermeja namiņā un iešķiebi pāris zelta drahmu, varēja tikt pie teju jebkā no vietējā lielveikala.

Arī lavīšanās laukā pēc vakara jundas bija notei­kumu pārkāpums. Ja mani notvertu, es būtu ziepēs līdz ausīm vai arī harpijas mani aprītu. Bet man vajadzēja redzēt okeānu. Tur es vienmēr sajutos labāk. Domas no­rima. Atstāju namiņu aiz muguras un devos uz plud­mali.

Izklāju pledu pie paša ūdens un atpaukšķināju kolu. Savādā kārtā cukurs un kofeīns vienmēr lika pierimt manam hiperaktīvajam prātam. Mēģināju izgudrot plānu, kā glābt nometni, bet nekā. Kaut Poseidons mani uzru­nātu, kaut dotu man padomu, vismaz kaut ko!

Debesis bija skaidras un zvaigžņu pilnas. Pētīju zvaigznājus, ko Anabeta reiz man ierādīja — Strēlnieks, Hērakls, Ziemeļu Vainags —, un pēkšņi kāds ierunājās: — Skaisti, vai ne?

Gandrīz izspļāvu limonādes malku.