Briesmoņu jūra

Klarisa bez mazākās konkurences nupat bija šķērso­jusi finiša līniju un tikai tagad sāka apjēgt, ka ar tiem putniem nav nekādi joki.

Ieraugot mūs traucam prom, viņa bļāva nopakaļ:

—   Jūs laižaties lapās? Arēna ir šeit, gļēvuļi! — Izrāvusi zobenu, viņa pagriezās pret tribīnēm.

Skubināju zirgus auļos. Rati kratījās pāri zemeņu

laukiem, tad pāri volejbola laukumam un strauji piestāja

*

Lielās mājas priekšā. Mēs abi ar Anabetu metāmies iekšā un joņojām pa gaiteni uz Hīrona mitekli.

Mūzikas atskaņotājs joprojām stāvēja uz naktsskapīša. Hīrona iemīļotie diski tāpat. Paķēru nejaukāko, ko ātrumā spēju atrast, Anabeta sagrāba atskaņotāju, un vienā solī laidām atkal laukā.

Trasē liesmoja rati. Savainoti nometnieki skraidīja kur kurais, putniem pluinot upuru drēbes un raustot matus, tikmēr Tantals dzenāja pa tribīnēm brokastu kū­ciņas, ik pa laikam noaurodamies: — Viss tiek kontro­lēts! Mieru, tikai mieru!

Piestājām pie finiša līnijas. Anabeta sagatavoja at­skaņotāju. Kaut nu baterijas nebūtu beigušās!

Ieslēdzu atskaņotāju, un aizgāja Hīrona iecienītie "Visu laiku labākie Dīna Mārtiņa hiti". Pēkšņi gaisu piestrāvoja vijoļu skaņas, bariņam vīru kaut ko kaucot itāļu valodā.

Dēmoniskie baloži pilnīgi nojūdzās. Tie sāka mest lokus un bliezties cits pret citu tā, it kā gribētu izsist laukā sīkās smadzenes. Pēc tam tie vienbalsīgi pameta trasi un uzšāvās debesīs kā melns milzu vilnis.

— Tagad, — Anabeta iesaucās, — strēlnieki!

Mērķis beidzot bija šāviena attālumā, un Apollona strēlniekiem bija satriecoša acs. Vairākums prata vien­laikus raidīt piecas vai sešas bultas. Viens acumirklis, un zemi nosēja beigtie bronzas knābji, bet izdzīvojušie putni pagaisa tālumā, atstājot aiz sevis kūpošu dūmu asti.

Nometne bija glābta, bet posta darbi iespaidīgi. No lielākās daļas ratu pāri bija palikušas vien skaidas. Teju katram bija kāda asiņojoša brūce no neskaitāmajiem putnu knābieniem. Afrodītes namiņa iemītnieki šaus­mās klaigāja, jo frizūras bija izpostītas un drānas noķē­zītas.

— Bravo! — izsaucās Tantals, bet viņš neuzlūkoja nedz mani, nedz Anabetu. — Mūsu pirmais uzvarē­tājs! — Viņš aizsoļoja līdz finiša līnijai un piešķīra sa­cīkšu zelta laurus apstulbušajai Klarisai.

Pēc tam viņš pagriezies veltīja man smaidu. — Bet tagad laiks sodīt huligānus, kuri izjauca šīs sacīkstes.

SEPTIŅI PIEŅEMU VELTES NO SVEŠINIEKA

Tantalam viss rādījās tā: Stimfālas putni vienkārši čivinājuši mežā paši savā nodabā un nebūtu nevienam uzbrukuši, ja mēs ar Taisonu un Anabetu nesatracinātu viņus ar savu slikto braukšanu.

Tas bija tik šausmīgi negodīgi, ka pasūtīju Tantalu trīs mājas tālāk, un no tā viņam oma, protams, neuzla­bojās. Mums piesprieda virtuves dežūru — pavadīt pēc­pusdienu pazemes virtuvē, beržot katlus un pannas kopā ar saimniecības daļas harpijām. Lai trauki mirdzētu un laistītos, turklāt tiktu apkarotas 99,9% baktēriju, harpi­jas ūdens vietā izmantoja lavu, tādēļ mums ar Anabetu iešķieba azbesta cimdus un priekšautus.

Taisonam gan bija viss viens. Viņš iemērca lavā pli­kas rokas un ņēmās berzt, savukārt mums ar Anabetu bija jāvergo smagas verdoša un bīstama darba stundas, un todien kā par spīti ienāca vesela grēda netīro šķīvju. Tantals par godu Klarisas triumfam bija pasūtījis īpašu uzvaras banketu — galdā tika celti vairāki ēdieni, ieskai­tot apceptu Stimfālas kanibālputnu.

Vienīgais labums no soda bija tāds, ka mums ar Anabetu nu bija kopīgs ienaidnieks un atliku likām laika, lai izpļāpātos. Vēlreiz noklausījusies manu sapni par Groveru, viņa palēnām sliecās man tomēr noticēt.

—   Ja viņš tik tiešām to atradis, — viņa murmināja,

—   un ja mēs varētu to dabūt…

—   Paga paga, — es pārtraucu. — Tu izrunājies tā, it kā tas… sazin kas, ko Grovers atradis, būtu vienīgā iespēja glābt nometni. Kas tas ir?

—   Došu tev mājienu. Kas paliek pāri, kad nodīrā aunu?

—   Ķēpa?

Anabeta nopūtās. — Aunāda. Auna kažoku dēvē par aunādu. Un ja tam aunam gadījusies zelta vilna…

—   Zelta aunāda. Tu ko — nopietni?

Anabeta izgāza lavā šķīvi ar kanibālputna kauliem.

—   Persij, vai atceries māsas Grajas? Viņas teicās zinām, kur ir tas, ko tu meklē. Un pieminēja Jāsonu. Pirms trim tūkstošiem gadu māsas pastāstīja viņam, kā atrast zelta aunādu. Tu taču zini stāstu par argonautiem un zelta aunādu?

—   Jā, — es sacīju. — Tā vecā filma ar māla skele­tiem.

Anabeta nobolīja acis. — Jēziņ, Persij. Tu esi tāds bezceris!

—   Kas ir? — es sapīku.

—   Klausies taču! Tātad stāsts par aunādu: Zevam bija divi cilvēku bērni — Kadms un Eiropa, skaidrs? Viņi jau stāvēja nākamie rindā uz upurēšanu, tomēr iz­lūdzās Zevam, lai tas viņus paglābj. Tad nu Zevs tiem nosūtīja lidojošu zeltvilnas aunu, kurš aiznesa abus no Grieķijas līdz Kolhīdai Mazāzijā. Pareizāk sakot, tas nesa

Kadmu. Eiropa pa ceļam nokrita un gāja bojā, bet tas nav būtiski.

—   Viņai gan tas visdrīzāk bija būtiski.