Briesmoņu jūra

Ratiem rindojoties gar starta līniju, kokos saradās vēl vairāk baložu gailošo acu pāru. Nu jau tie ķērca tik skaļi, ka tribīnēs sēdošie sāka mest tramīgus skatus uz koku zariem, kas līka zem putnu svara. Tantalu, šķiet, tas it nemaz nesatrauca, taču viņam bija jāpiepūlas, lai pār­kliegtu troksni.

—   Braucēji! — viņš ieaurojās. — Gaidiet signālu!

Viņš pamāja ar roku, dodot zīmi startam. Ierībējās

rati. Pakavi nogranda pret zemi. Pūlis uzgavilēja.

Gandrīz tūliņ pat atskanēja nejauks krakšķis! Atska­tījos tieši tobrīd, kad Apollona rati apvēlās otrādi. Tajos bija ieskrējis Hermeja braucamais — varbūt nejauši, varbūt ne. Braucēji aizlidoja pa gaisu, bet izbiedētie zirgi zeltītos ratus panikā rāva šķērsām pāri trasei. Hermeja komandas, Trevisa un Konora Speru prieks par veiksmi nebija ilgs. Tiem virsū uztriecās Apollona zirgi, un arī Hermeja rati apkrita, iepakaļ atstājot vien koka šķembu kaudzi un četrus putekļos trakojošus zirgus.

Divi krituši rati pirmajos piecos metros. Fantastisks sporta veids, ko tur teikt.

No jauna pievērsos ceļam. Mums gāja tīri labi, bijām izrāvušies priekšā Arējam, bet Anabetas braucamais bija tālu priekšā. Viņa jau meta loku ap pirmo trases stabiņu, un puisis, kas turēja rokā šķēpu, smiedams māja mums. — Uz redzi!

Arī Hēfaista komanda sāka iedzīt.

Bekendorfs parāva kādu kloķi, un no ratu sāna iz­virzījās panelis.

—   Piedod, Persij! — viņš nobļāvās. Uz mūsu rite­ņiem šāvās trīs ķēdēm saistītas bumbas. Ar mums būtu cauri, ja Taisons ar veiklu kārts vēzienu neaizmēztu tās sāņus. Pie viena viņš pamanījās pamatīgi iebakstīt Hē­faista ratiem, un tie aizrībināja galīgi šķērsām, bet mēs tikmēr aši attālinājāmies.

—   Malacis, Taison! — es uzteicu.

—   Putni! — viņš kliedza.

—   Kas?

Mēs brāzāmies tādā ātrumā, ka neko nevarēja ne dzirdēt, ne redzēt, bet Taisons rādīja uz meža pusi, un man kļuva skaidrs, kas viņu satrauc. Baloži bija pacēlu­šies spārnos virs koku galotnēm. Viņi meta gaisā lokus, veidojot milzīgu tornado un tuvojoties trasei.

Nekas dižs, pūlējos sev ieskaidrot. Tie jau tikai ba­loži.

Centos koncentrēties uz ceļu.

Pieveicām pirmo pagriezienu, riteņi zem kājām no­krakšķēja, rati draudēja sasvērties, bet nu vairs bijām pā­ris metru aiz Anabetas. Ja vien mēs pietuvotos vēl kādu nieku, Taisons ar savu kārti varētu…

Anabetas cīnītājs vairs nesmaidīja. Viņš izvilka vienu šķēpu un notēmēja uz mani. Pamatīgs atvēziens, un mēs izdzirdējām kliedzienu.

Baloži čumēja un mudžēja — tūkstošiem putnu piķēja skatītāju tribīnēs un uzbruka pārējiem braucējiem. Bekendorfs bija ielenkts. Viņa cīnītājs pūlējās atvairīt putnus, bet nebija pat iespējams neko saskatīt. Rati no­brauca no trases un, mehāniskajiem zirgiem nokūpot vien, uzara zemeņu lauku.

Turpat Arēja ratos Klarisa izkliedza savam cīnītājam rīkojumus, un tas aši pārmeta kurvim aizsargtīklu. Putni spietoja tam riņķī, pūloties noknābt un aizķert ar nagiem cīnītāja rokas, kamēr tas noņēmās ar tīklu, bet Klarisa tik atņirdza zobus un stūrēja tālāk. Kaulu kam­bari, ne zirgi šķita nemanām apkārt trakojošo ārprātu. Baloži velti knābāja to tukšos acu dobuļus un planēja pa starpu ribām, kumeļi šāvās vien uz priekšu.

Skatītājiem veicās sliktāk. Putni klupa uz jebkuru kailas miesas gabalu, saceļot tribīnēs īstenu paniku. Nu, kad spārnotie kustoņi bija tik tuvu, kļuva skaidrs, ka tie nav nekādi parastie putni. Acis tiem bija sīkas un negan­tas. Knābji no bronzas un, spriežot pēc nometnieku kaucieniem, asi pēc velna.

—   Stimfālas putni! — sauca Anabeta. Viņa pie­bremzēja un tuvināja savus ratus mūsējiem. — Ja neaizmānīsim prom, viņi te visus nodīrās līdz kaulam!

—   Taison, — es sacīju, — metam apkārt!

—   Braucam uz nepareizo pusi? — Taisons pārvaicāja.

—   Kā allaž, — es norūcu un stūrēju uz tribīnēm.

Anabeta brauca tepat līdzās. Viņa uzsauca: — Hē-

roji, pie ieročiem! — Taču vispārējā sajukumā un caur putnu ķērcieniem diezin vai kāds viņu sadzirdēja.

Satvēru grožus vienā rokā un ar otru vēl paguvu iz­vilkt Pretstraumi, kad man sejā, metāliskajiem knābjiem klabot, iesitās vesels putnu vilnis. Cirtu tiem cauri, un putni pašķīda pīšļos un spalvu mākonī, tomēr joprojām atlika vēl kāds miljons. Viens ietrāpīja man mugurā, un es gandrīz kaukdams izlēcu no ratiem.

Anabetai negāja diži labāk. Jo tuvāk nāca tribīnes, jo biezāks samilza putnu mākonis.

Dažs labs pūlējās kauties pretim. Atēnas atvases ķēra pēc vairogiem. Apollona namiņa strēlnieki bija izvilkuši lokus un bultas gatavībā apšaut kaitēkļus, bet apkārt val­dīja tāda putnu un cilvēku biežņa, ka tādā raidīt bultas nebija visai droši.

— Par daudz! — es kliedzu Anabetai. — Kā no tā­diem tiek vaļā?

Viņa ietrieca balodī dunci. — Hērakls ņēma talkā troksni! Misiņa zvanus! Viņš tos aizbiedēja ar baigāko skaņu, ko vien spēja…

Meitenes acis iepletās. — Persij… Hīrona kolekcija!

Man tūliņ viss bija skaidrs. — Tu domā — nostrā­dās?

Viņa iespieda grožus komandas biedra rokās un pārrāpās manos ratos, itin kā tas būtu tīri vai elementāri.

—  Uz Lielo māju! Tā ir mūsu vienīgā iespēja!