Briesmoņu jūra

—  Visiem labi zināms, — viņš turpināja sakāmo, — ka ciklopi ir asinskāri briesmoņi ar vāju galvu. Citkārt es bez vilcināšanās palaistu šo izdzimteni mežā, lai grābjat rokā lāpas, durkļus un dzenat tam pēdas. Bet ej nu sa­zini? Varbūt šis ciklops nav tik negants kā pārējā kliķe. Kamēr mums nav iemesla viņu piebeigt, jāatrod šim kāda pajumte. Prātā ienāca staļļi, bet tas lieki satrauks zirgus. Varbūt Hermeja namiņā?

Kapa klusums pie Hermeja galda. Treviss un Konors Spēri pēkšņi ar lielāko rūpību bija pievērsušies galdauta rakstiem. Un nebija ar', ko pārmest. Hermeja namiņš mūž­dien bija pilns līdz ūkai. Tur nemaz neatrastos šķirba, kur iebīdīt divmetrīgu ciklopu.

—  Nu, saņemieties taču, — Tantals dīca. — Bries­moni varētu likt pie tiem netīrākajiem darbiem. Tiešām neviena paša ieteikuma, kur piesiet tādu lopu?

Pēkšņi visiem aizrāvās elpa.

Tantals šokēts atsprāga atpakaļ. Es neticīgi blenzu uz zaļo, vizošo gaismu, kas solīja mainīt manu dzīvi — virs Taisona galvas bija uzmirdzējis žilbinošs, hologrā­fisks tēls.

Pēkšņi man viss vēderā sagriezās, un es atcerējos Ana­betas vārdus par ciklopiem: tie ir savvaļas garu un dievu atvases… jo sevišķi tā viena…

Taisonam virs galvas griezās zaļš, mirdzošs trijžubu­ris — tas pats simbols, kas uzmirdzēja man virs galvas dienā, kad Poseidons atzina mani par dēlu.

Mirkli valdīja mēms klusums.

Reti gadījās tapt atzītam. Citi nometnieki nesekmīgi gaidīja visu mūžu. Kad pērnvasar mani atzina Posei­dons, pārējie bijīgi krita ceļos. Bet šoreiz tie sekoja Tantala pēdās, un Tantals laida vaļā zviedzienu. — Ej nu! tagad zinām, kur bāzt to briesmoni. Sejās pat skatāma radniecība!

Smēja visi, izņemot Anabetu un vēl pāris manu draugu.

Šķita, ka Taisonam par to nekas. Viņš bija pārāk ap­stulbis, pūloties aizmēzt mirdzošo trejzari, kas nu lēnām baloja. Viņš bija pārāk naivs, lai apjēgtu, cik ļoti tie pārē­jie izņirgājas, cik cilvēki tomēr ir nežēlīgi.

Bet es gan to sapratu.

Man bija jauns kaimiņš. Pusbrālis briesmonis.

SEŠI DĒMONISKO BALOŽU UZBRUKUMS

pāris nākamās dienas bija katorga, gluži kā Tantals tika solījis.

Vispirms jau Taisons, kas ievācās Poseidona namiņā un ik pēc piecpadsmit sekundēm smēja: — Persijs ir man brālis? — kā loterijā laimējis.

—   Eu, Taison, — es spurojos, — nav tik vienkārši.

Bet ej nu viņam kaut ko ieskaidro. Viņš aiz sajūsmas

lidinājās mākoņos. Savukārt es… lai kā man tas plecīgais puika patiktu, es tomēr jutos drusku neērti. Man bija kauns. Fū, novēlu no sirds.

Mans tēvs, visuvarenais Poseidons, bija padraiskojies ar kaut kādu savvaļas dievību, un iznākumā radies Tai­sons. It kā jau agrāk arī bija lasīti mīti par ciklopiem. Es pat atcerējos, ka tie bieži izrādījās Poseidona bērni. Bet nekad netiku prātā savilcis, ka tad jau viņi būtu mani… radinieki. Līdz Taisons likās uz auss manā kaimiņgultā.

Pārējie nometnieki ar neturēja muti ciet. Pēkšņi es vairs nebiju stilīgais Persijs Džeksons, kas pērnvasar at­guvis Zeva zibensbultu. Pēkšņi es biju nabaga ērms Per­sijs Džeksons ar to riebīgo briesmoni par brāli.

—   Viņš jau nav mans īstais brālis! — es protestēju, tiklīdz Taisons pazuda no redzesloka. — Drīzāk tāds pusbrālis no saimes tumšā gala. Tāds kā… otrās pakāpes brālēns vai vismaz uz to pusi.

Neviens neklapēja ar ausi.

Atzīšu — biju nikns uz tēti. Poseidona dēla loma nu bija visīstākā klaunāde.

Anabeta pūlējās mani uzmundrināt. Viņa ierosināja mesties vienā komandā uz ratu sacīkstēm, lai vismaz tā aizgaiņātu domas par nedienām. Nepārprotiet — mums abiem riebās Tantals, un abi līdz izmisumam raizējāmies par nometni — bet vai tad bija kas līdzams? Kamēr spo­žais Talijas koka glābšanas plāns vēl atradās tapšanas stadijā, nolēmām — lai iet sacīkstes! Galu galā, sacīkšu ratus izgudrojusi Anabetas mamma, Atēna, bet mans tēvs radījis zirgus. Ja metīsimies uz vienu roku, nocelsim zeltu.

Kādu rītu, kad abi ar Anabetu gulšņājām pie ezera, švīkājot sacīkšu ratu skices, garām slāja pāris ākstu no Afrodītes namiņa un sadomāja pajautāt, vai man gadī­jumā nevajagot acu zīmuli acij… — Pardon, acīm.

Kad šie rēkdami taisījās prom, Anabeta norūca: — Neklausies, Persij. Tu jau neesi vainīgs, ka brālis ir briesmonis.

—   Viņš nav mans brālis! — ar manu pacietību bija cauri. — Un nav arī nekāds briesmonis!

Anabeta neizpratnē sarāva uz augšu uzacis. — Ei, uz mani nebļausties! Un teorētiski viņš ir briesmonis.

—   Tu pati ielaidi viņu nometnē.

—   Tā bija vienīgā iespēja glābt tev dzīvību! Tas taču… Persij, piedod, es neparedzēju, ka Poseidons ņems un atzīs viņu par savu. Ciklopi ir melīgākie, nodevī­gākie…

—   Viņš tāds nav! Un ko tie ciklopi tev vispār noda­rījuši?

Anabetas ausu ļipiņas iekrāsojās sārtas. Nojautu, ka viņa kaut ko noklusē — visdrīzāk nelāgu.

—   Metam mieru, — viņa atcirta. — Tātad ratu ass…

—   Tu izturies pret viņu kā kaut kādu šausmoni, — es turpināju, — bet viņš taču izglāba man dzīvību.

Anabeta nosvieda zīmuli un piecēlās kājās. — Tad varbūt taisi tos ratus kopā ar viņu.

—   Varbūt taisīšu arī.

—   Forši!

—   Forši!