Briesmoņu jūra

—   Zvēri, ka darīsi visu, kas tavos spēkos, lai pasar­gātu Persiju no briesmām, — viņš uzstāja. — Zvēri pie Stiksas ūdeņiem.

—  Es… es zvēru pie Stiksas ūdeņiem, — Anabeta sacīja.

Laukā nogranda pērkons.

—   Ļoti labi, — bilda Hīrons. Viņš izskatījās atvieg­lots. — Var jau būt, ka tikšu attaisnots un atgriezīšos. Tikmēr došos pie saviem savvaļas sugas brāļiem Evergleidā. Var gadīties, ka viņiem ir zināms, kā paglābt sa­indēto koku, — man tas jau piemirsies. Taču es jebkurā gadījumā nerādīšos nevienam acīs, līdz viss šis tracis nebeigsies… vai nu šā, vai tā.

Anabeta apslāpēja šņukstu. Hīrons neveikli papliķēja viņai pa plecu. — Nu, nu, bērniņ. Jūsu drošība nu ir mistera D. un jaunā nodarbību pārziņa rokās. Atliek ce­rēt… nu ko, jācer, ka viņi nenolaidīs nometni pa burbuli tik ātri, kā varētu domāt.

—   Kas tas vispār par tādu Tantalu? — es bozos. — Darīt šim nav ko, ka atņem jums darbu?

Pāri ielejai atplūda gliemežvāka taures skaņas. Pat nemanīju, ka jau tik vēls. Nometniekiem bija laiks pos­ties vakariņās.

—   Ejiet, — Hīrons sacīja. — Jūs viņu sastapsiet pavil­jonā. Persij, es sazināšos ar tavu mammu un pastāstīšu, ka tev nekas nekait. Viņa noteikti jau ir sakreņķējusies. Bet atceries manu brīdinājumu! Tev uzglūn briesmas.

Pat ne mirkli neiedomājies, ka titānu valdnieks tevi būs piemirsis!

Kad tas bija pateikts, Hīrons izrikšoja laukā no dzī­vokļa un aizklidzināja pa gaiteni, Taisonam saucot no­pakaļ: — Ponij! Neej prom!

Atjēdzos, ka biju piemirsis pastāstīt Hīronam savu sapni par Groveru. Nu jau bija par vēlu. Mans visu laiku labākais skolotājs bija zudis, iespējams, uz visiem laikiem.

Taisons sāka pinkšķēt gandrīz tikpat nevaldāmi kā Anabeta.

Mēģināju abiem ieskaidrot, ka viss būs labi, bet pats tam vairs neticēju.

Aiz ēdnīcas paviljona jau rietēja saule, kad nometnieki plūda vakariņās no saviem namiņiem. Stāvējām marmora kolonnas ēnā un vērojām, kā tie sarodas. Ana­beta vēl nebija saņēmusi sevi rokās, bet apsolīja vēlāk ar mums izrunāties. Viņa aizsteidzās piepulcēties radaga­baliem no Atēnas namiņa — ducim tādu pašu gaišma­tainu pelēkaču kā viņa pati. Anabeta nebija gados ve­cākā, bet ne kurš katrs bija pavadījis nometnē tik daudz vasaru. To varēja pateikt, uzmetot skatienu viņas nomet­nes kaklarotai — viena krellīte par katru vasaru, un Anabetai tās bija sešas. Neviens neņēmās apšaubīt viņas tiesības uz vadonību.

Tālāk sekoja Klarisa, vezdama astē Arēja namiņa iemītniekus. Viena roka bija iekārta saitē, un vaigu ro­tāja nejauka, trekna švīka, bet citādi randiņš ar bronzas buļļiem laikam nemaz nebija licis zaudēt dūšu. Kāds bija pamanījies pielipināt viņai pie muguras papīra drisku ar uzrakstu "Mūjābele"! Bet neviens no mājokļa biedriem neuzskatīja par vajadzīgu uz to norādīt.

Pēc Arēja atvasēm nāca Hēfaista namiņš — sešu puišu svītu vadīja Čārlzs Bekendorfs, plecīgs piecpa­dsmitgadīgs afroamerikānis. Plaukstas tam bija tik pla­tas kā beisbola cimdi, seja barga, acis piemiegtas — kā nekā augas dienas viņš aizvadīja kalēja smēdē. Iepazīstot tuvāk, viņš izrādījās tīri lādzīgs, bet tik un tā neviens viņu nesaukāja par Čārliju, Čaku vai Čārlzu. Vairākumam viņš bija Bekendorfs. Mēļoja, ka viņš izkalšot jebko. Pa­dod tik metāla kluci, un tūliņ taps nāvīgi ass zobens vai kāds mehāniski vadāms kareivis, vai putnu vanniņa kā­das omītes dārzam. Ko vien sirds kāro.

Saradās arī pārējie — Dēmetras, Apollona, Afrodītes, Dionīsa — namiņi. No ezera iznira najādas. No ko­kiem izsūcās driādas. No pļavas atrikšoja ducis satīru, uzjundot smeldzīgas atmiņas par Groveru.

Satīri allaž bijusi mana vājība. Te, nometnē, viņiem bija visādi jāizdabā direktora mistera D. ērmīgajām iegri­bām, bet ārpasaulē viņu darbs bija neatsverams. Viņi bija meklētāji. Maskējušies par parastiem pusaudžiem, viņi iefiltrējās skolās visos pasaules nostūros, lai uzmeklētu iespējamos pusdievus un tad pavadītu viņus līdz nomet­nei. Tā es iepazinos ar Groveru. Viņš bija pirmais, kurš atpazina manī pusdievu.

Kad satīri bija sasēduši pie vakariņu galda, pie ap­vāršņa parādījās arī Hermeja namiņš. Tas vienmēr bija pārstāvēts kuplākajā skaitā. Pērnvasar to vadīja Lūka, tas pats, kas kopā ar Taliju un Anabetu cīnījās Pusdievu kalna virsotnē. Pirms Poseidons atzina mani par savu pēcnācēju, arī es kādu laiku novilku Hermeja namiņā. Lūka paguva uzmesties man par draugu… un pēc tam mēģināja piebeigt.