Briesmoņu jūra

Metos uz priekšu, bet otrais vērsis pūta laukā liesmu. Pasviedos sāņus, bet gaiss pārtapa tīrā svelmē. Plaušās vairs nebija skābekļa. Kāja aizķērās — iespējams, aiz koka saknes —, un caur potīti izskrēja asa sāpe. Taču es pa­guvu novēzēt zobenu un nošņāpu daļu nezvēra purna. Apjucis aizstreipuļoju uz labu laimi. Bet, pirms paguvu sapriecāties, liku kāju pie zemes un saļimu. Potīte bija izmežģīta, varbūt pat lauzta.

Pirmais nezvērs dieba man tieši virsū. Nebija va­riantu — es nepagūšu parāpties malā.

Anabeta kliedza: — Taison, palīdzi viņam!

Kaut kur tepat, kalna virsotnē, Taisons gaudoja: — Nevaru… tikt… cauri…

—   Es, Anabeta Čeisa, atļauju tev ienākt nometnē.

Kalnu satricināja pērkona grāviens. Pēkšņi acu priekšā

uznira Taisons un lamzāja pie manis, bļaudams: — Per­sijam vajag palīgos!

Pirms paguvu nokliegties, lai liekas mierā, viņš ar lēcienu metās starp mani un bulli, kas tobrīd pūta vaļā ugunīgu kodollādiņu.

—   Taison! — es kliedzu.

Liesmu vilnis savērpās ap viņu kā sarkans viesulis. Cauri rēgojās vien Taisona tumšais stāvs. Šausminošā nolemtībā atskārtu, ka viss — mans draugs nupat pārtop pelnu čupiņā.

Taču uguns noplaka, un Taisons stāvēja kā stāvējis, sveiks un vesels. Pat novalkātās drēbes palikušas liesmu neskartas. Vērsis laikam jutās ne mazāk pārsteigts, jo, pirms paguva izspļaut nākamo liesmu vālu, Taisons sa­vilka rokas dūrēs un trieca nezvēram pret purnu. "RIE­BĪGA GOVS!"

Kur bronzas bullim bija purns, tagad rēgojās krā­teris. Pa ausīm tam izšāvās divas vārās uguns strūklas. Taisons zvetēja vēlreiz, un bronza samīcījās kā trausla alumīnija folija. Nu jau lopa ģīmis atgādināja uz kreiso pusi izvilktu zeķu lellīti.

—   Gar zemi! — Taisons auroja.

Bullis sagrīļojies apkrita vēkšpēdus. Kājas vārgi kul­stīja gaisu, no galvas malu malās vērpās dūmi.

Anabeta piesteidzās apskatīties, kas man kaiš.

Potīte neganti smeldza, bet, dabūjis padzerties kaut kādu tur olimpiešu nektāru no viņas blašķes, tūliņ saju­tos labāk. Kaut kas oda pēc deguma; kā vēlāk izrādī­jās — es. Spalvas man uz rokām bija pilnīgi nosvilušas.

—   Un otrs bullis? — es noprasīju.

Anabeta pamāja uz kalna pakāji. Par riebīgo govi numur divi bija parūpējusies Klarisa. Viņa bija izdūrusi tam cauri pakaļkājai pārdabiska paskata bronzas šķēpu. Tagad nezvērs ar daļēji norautu purnu un milzīgu robu sānā centās skriet tādā kā palēninājumā, bet gāja uz riņķi un riņķi vien, atgādinot rotaļu zvērus karuseļos.

Norāvusi ķiveri, Klarisa braši soļoja šurp. Viena tumšo matu šķipsna gruzdēja, bet šķita, ka viņa to ne­mana. — Tu — vienmēr — salaid — visu — dēlī! — viņa man uzbļāva. — Es visu kontrolēju!

Biju pārāk apstulbis, lai ko teiktu. Anabeta norūca: — Man arī prieks tevi redzēt, Klarisa!

—   Āāāā! — Klarisa ieaurojās. — Nekad, NEKAD mūžā vairs nesadomājies mani glābt!

—   Klarisa, — Anabeta aizrādīja, — tavi biedri ir cietuši.

Tas viņu atgrieza pie saprāta. Pat tādam ērmam kā Klarisa rūpēja savainotie apakšnieki.

—   Es atgriezīšos, — viņa izgrūda un aizslāja aplēst zaudējumus.

Es blenzu uz Taisonu. — Tu neesi pagalam.

Taisons tīri vai nokaunējies urbās zemē. — Piedod. Nācu palīgā. Nepaklausīju tevi.

—   Es tā vainīgā, — Anabeta sacīja. — Man nebija variantu. Vajadzēja laist Taisonu pāri robežai, lai viņš va­rētu tevi glābt. Citādi tu būtu mironis.

%

—  Laist Taisonu pāri robežai? — es pārvaicāju. — Bet…

—   Persij, — viņa ieteicās, — vai esi kādreiz paraudzī­jies uz Taisonu tā ciešāk? Nu tā… sejā. Aizslauki miglu, paskaties uz viņu tā kārtīgi.

Migla liek cilvēkiem saskatīt tikai to, ko smadzenes spēj aptvert… bija dzirdēts, ka tā sajaucot prātus arī pus­dieviem, bet…

Ieskatījos Taisonam sejā. Viegli nebija. Man allaž bijis grūti paraudzīties viņam acīs, skaidri gan nezinu — kāpēc. Parasti aizbildinājos ar to, ka viņam šķībajos zo­bos mūždien saķepis zemesriekstu sviests. Ar piespieša­nos koncentrējos uz Taisona lielo, kūkumaino degunu, tad nedaudz augstāk — kur acis.

Nē, ne acis.

Viena acs. Viena liela acs pašā pieres viducī, brūna kā teļam, biezām skropstām, pilna milzu asaru lāsēm, kas tērcītēs tecēja pār vaigiem.

—   Taison, — es izstomīju, — tu taču esi…

—   Ciklops, — Anabeta nāca talkā, — izskatās, ka vēl mazulis. Iespējams, tāpēc arī netika pāri robežai tik viegli kā tie vērši. Taisons ir viens no bāreņiem bez pa­jumtes.

—   Viens no… kas?

—  Tādi ir teju visās lielajās pilsētās, — Anabeta ar neslēptu riebumu skaidroja. — Viņi ir… kļūdas, Persij. Savvaļas garu un dievu atvases… jo sevišķi tā viena… un reizēm no viņiem neiznāk ne šis, ne tas. Nevienam tādi nav vajadzīgi. Viņi ir atstumtie. Uzaug uz ielas savā vaļā. Nezinu, kā šis te tevi atrada, bet rādās, ka tu viņam pa­tīc. Aizvedīsim pie Hīrona, lai viņš lemj, kas darāms.

—   Bet uguns. Kā…?

—   Viņš ir ciklops. — Anabeta apklusa, it kā būtu at­minējusies kaut ko riebīgu. — Viņi strādā dievu smēdē. Viņiem no uguns ne silts, ne auksts. Tieši to es tev cen­tos paskaidrot.

Es biju uz mutes. Kā es varēju visu šo laiku nodzīvot bez sajēgas, kas Taisons tāds ir?