Briesmoņu jūra

—   Nē! — visas iebrēcās.

—   Kad pēdējoreiz pateicām, elle gāja vaļā! — Enīo šausminājās.

—   Aci iesvieda ezerā! — Deino piebalsoja.

—   Gadiem meklējām! — Pemfrēdo vaidēja. — Un vispār — atddo' man!

Māsa iebelza Deino pa muguru. Atskanēja nejauks pukš, un kaut kas izsprāga viņai no pieres. Nelaimīgā nogrābājās pa gaisu pūlēs notvert aci, bet tā vietā aizlidināja to vēl tālāk. Zaļais, glumais redzoklis aizplanēja pāri viņas plecam pie mums un piezemējās man tieši klēpī.

Tik traki salēcos, ka atsitu pakausi pret griestiem, un acs aizripoja nebūtībā.

—   Neko neredzu! — visas trīs brēca vienā balsī.

—   Atdod man aci! — Pemfrēdo vaidēja.

—   Atdod viņai aci! — iekliedzās Anabeta.

—  Man nav! — taisnojos.

—   Redz, kur! Pie kājām, — Anabeta norādīja. — Ne­uzkāp! Pacel!

—   Es neskaršos klāt!

Taksis ietriecās margās un turpināja slīdēt uz priekšu ar šaušalīgi griezīgu šņirkstoņu. Autiņš drebēja un kūpēja pelēkos dūmos, it kā tam pēdējā stundiņa būtu klāt.

—   Man nāk uz augšu! — Taisons brīdināja.

—  Anabeta, — es bļāvu, — iedod Taisonam savu mugureni!

—   Tu esi nenormāls, vai? Pacel to aci!

Pemfrēdo parāva stūri, un taksometrs aizlīgoja prom no margām. Mēs brāzāmies pa tiltu uz Bruklinas pusi ātrāk par jebkuru parasto mirstīgo taksi. Māsas Grajas nemitējās ķērkt, kauties un brēkt pēc acs.

Beidzot sakodu zobus, noplēsu stērbeli no batikotā krekla, kas tāpat jau bija nosvilināts līdz driskām, un iekampu aci lupatiņā.

—   Malacis puika! — Deino uzgavilēja, sazin kā no­manījusi, ka viņas lūramais man rokā. — Tagad dod šurp!

—   Vispirms paskaidro, — es tielējos, — par ko tu pirmīt runāji? Kādu vietu es meklēju?

—   Nav laika! — Enīo brēca. — Gāzi grīdā!

Paraudzījos pa logu. Kā tad — koki, mašīnas, mājas

svilpa garām vienā pelēkā jūklī. Bruklina jau bija aiz muguras, nu bijām kaut kur Longailendas vidienē.

—   Persij, — Anabeta brīdinoši ierunājās, — bez acs viņas mūsu galamērķi neatradīs. Mēs uzņemsim arvien lielāku tempu, līdz sasprāgsim miljons putekļos.

—  Vispirms viņas man pastāstīs, — es nepiekāpos. — Citādi atvēršu logu un izlidināšu aci.

—   Nē! — Grajas vaimanāja. — Par daudz bīstami!

—   Es jau rullēju lejā logu.

—   Pagaidi! — Grajas iekliedzās. — 30, 31, 75, 12!

Viņas nodeklamēja kā tādas rēķinvedes.

—   Ko tas nozīmē? — biju neizpratnē. — Kaut kāds sviests!

—   30, 31, 75, 12! — Deino gaudoja. — Vairāk neva­ram atklāt. Tagad atdod mums aci! Tūliņ būsim nometnē!

Nu bijām novirzījušies no lielceļa un traucāmies pāri Longailendas ziemeļu līdzenumiem. Tālumā jau slējās Pusdievu kalns ar milzu priedi virsotnē — tas bija Talijas koks, kas glabāja krituša varoņa spēku.

—   Persij, — Anabeta kļuva arvien tramīgāka. — At­dod viņām aci! Mudīgil

Nolēmu iztikt bez kašķa. Ielidināju aci Pemfrēdo klēpī.

Vecene to sagrāba, iebikstīja dobulī gluži kā kon­taktlēcu un samirkšķinājās. — Opapā!

Bremzi grīdā. Autiņš kādas četras piecas reizes dūmu mutulī apgriezās ap savu asi, līdz beidzot sēkdams pie­stāja nomaļa lauku ceļa vidū, Pusdievu kalna pakājē.

Taisons palaida pamatīgu atraugu. — Nu jau labāk.

—   Tad nu tā, — es vērsos pie māsām Grajām. — Ta­gad klājiet vaļā, kas tie par skaitļiem.

—   Nav laika! — Anabeta jau vēra vaļā durvis. — Mums tūliņ pat jākāpj laukā.

Gribēju jau sākt spuroties pretim, bet atlika pacelt skatu uz Pusdievu kalnu, lai viss būtu skaidrs.

Kalna korē drūzmējās bariņš nometnieku. Un paš­laik tur gāja vaļā īsta cīņa.

ČETRI TAISONS NIEKOJAS AR UGUNI

Mitoloģiski izsakoties, vairāk par vecu kundzīšu trio man riebjas vienīgi buļļi. Pagājušajā vasarā dabūju kau­ties ar Mīnotauru Pusdievu kalna virsotnē. Tas, ko tur ieraudzīju šoreiz, bija vēl ļaunāk: divi buļļi. Un ne jau šādi tādi — bronzas buļļi ziloņa augumā. Un it kā ar to vēl nebūtu gana, abiem, protams, vajadzēja dvest liesmas laukā pa nāsīm.

Tiklīdz izlecām no takša, māsas Grajas cirta atpakaļ uz Ņujorku, kur dzīve bija makten drošāka. Viņas pat nesagaidīja dzeramnaudā piesolītās trīs drahmas. Pa­meta mūs tādus ceļmalā — Anabetu ar tik vien kā mu­gursomu un dunci, un mūs abus ar Taisonu batikotajos sporta kankaros.

— Vakars uz ezera, — Anabeta secināja, novērtē­dama kalngala trako slaktiņu.

Bet ne jau buļļi darīja mani tramīgu. Nedz arī des­mit līdz ausīm nobruņotie hēroji, kas tur dabūja trūkties pēc pilnas programmas. Mani satrauca tas, ka buļļi plo­sījās pa visu kalna muguru, arī otrpus priedei. Tas taču it kā bija neiespējams. Nometnes maģiskajām robežām nevajadzēja laist briesmoņus tālāk par Talijas koku. Bet šie dzelžu nezvēri nelikās to zinām.

Atskanēja hēroja balss: — Robežsardze, šurp! — Pie­smakuši, pazīstama meitenes balss.

Robežsardze? Nobrīnījos. Nometnei nebija nekādas robežsardzes.

—   Tā ir Klarisa, — Anabeta sacīja. — Ejam, mums viņai jāpalīdz.