Briesmoņu jūra

—   Neviens? Bet kā… — Viņas skatiens atdūrās pie Taisona. — Nūja.

—   Kas tas par "nūja"?

Taisons kā priekšzīmīgs skolēns pacēla roku. — Tie kanādieši sporta zālē nosauca Persiju par kādu tur… jū­ras dieva dēlu?

Abi ar Anabetu pārmijām skatienus.

Tumša bilde, kā lai sakarīgi to visu paskaidro, bet bija sajūta, ka Taisons pelnījis zināt patiesību — galu galā, viņš tikko gandrīz bija aizraidīts pie tēviem.

—   Paklau, draugs, — es iesāku, — tu esi kādreiz dzir­dējis tos pastāstus par grieķu dieviem? Tur Zevu, Poseidonu, Atēnu…

—   Jā, — Taisons atsaucās.

—   Nūū… tie dievi joprojām dzīvo. Viņi virzās līdzi Rietumu civilizācijai, pievienojoties varenākajām valstīm. Tagad viņi ir ASV. Gadās, ka šie sataisa mirstīgajiem kādu bērnu. Tos tad sauc par pusdieviem.

—   Jā, — Taisons sacīja, it kā joprojām gaidīdams, kad es beidzot ķeršos pie lietas.

—   Njā, redz, mēs ar Anabetu esam pusdievi, — es paziņoju. — Mēs esam tādi kā… hēroji — praktikanti. Bet, tiklīdz mūs saož briesmoņi, tā brūk virsū. Tie milži sporta zālē — tie bija briesmoņi.

-Jā.

Es blenzu uz Taisonu. Mani vārdi viņu nedz pārstei­dza, nedz mulsināja, bet tas savukārt pārsteidza un mul­sināja mani. — Tad… tu man tici?

Taisons piekrītoši pamāja. — Tu tātad būtu… Jūras dieva dēls?

—   Jā, — apstiprināju, — mans tētis ir Poseidons.

Taisons sarauca pieri. Beidzot viņš izskatījās samul­sis. — Bet tad jau…

Iegaudojās sirēna. Garām šķērsielai aiztraucās poli­cijas auto.

—   Tagad nav laika, — Anabeta noskaldīja. — Vāvu­ļosiet taksī.

—  Ar taksi līdz pat nometnei? — es nobrīnījos. — Padomā, kas tā par summiņu..

—   Nespurojies pretī.

Es vilcinājos. — Kā ar Taisonu?

Iztēlojos, kā iesoļoju ar savu makano draugu Pus­dievu nometnē. Ja viņam mēdza aizbraukt jumts parastā spēļlaukumā ar parastiem huligāniem, kā tad viņš uz­vestos pusdievu treniņnometnē? Taču no otras puses — policija mums jau bija uz pēdām.

—   Mēs nevaram viņu atstāt, — es izšķīros. — Citādi viņš arī būs ziepēs.

—  Jā, — Anabetas balsī jautās drūma nolemtība.

Mums viņš noteikti jāņem līdzi. Ejam.

Man nepatika draudzenes tonis — it kā Taisons būtu kaut kāda nelāga kaite, ar ko mums jāskrien pie daktera, bet ieniru viņai nopakaļ šaurajā ieliņā. Trijatā metām līkločus pa centra sānielām, kamēr aiz muguras gaisā slē­jās skolas sporta zāles dūmu stabs.

—  Tā, — Anabeta apstājās Tomasa un Trimbla ielas stūrī un mēģināja kaut ko izzvejot no mugursomas. — Ceru, ka viena vēl būs atlikusi.

Tikai tagad attapu, ka viņa izskatās pagalam draņ­ķīgi. Zods nobrāzts. Zirgastē iepinušies zari un zāles stiebri, it kā viņa naktis būtu pārlaidusi zem klajas de­bess. Atirušās džinsu vīles aizdomīgi līdzinājās pēdām, ko atstājuši plēsoņas nagi.

—   Ko tu tur meklē? — es painteresējos.

Visapkārt auroja sirēnas. Nepaies ne mirklis, kad

mazgadīgo, noziedzīgo sporta zāles spridzinātāju mek­lējumos garām kursēs kārtējais policijas eskorts. Mets Slouns noteikti jau bija paguvis sniegt liecību. Deram, ka viņš stāstāmo bija sagrozījis tā, ka mēs ar Taisonu iz­rādījāmies tie asinskārie kanibāli.

—   Atradu! Lai paldies dieviem! — Anabeta izvilka no somas zelta monētu, un es tūliņ atpazinu drahmu, Olimpa kalna valūtu. Vienā naudiņas pusē dižojās Zeva fizionomija, otrā — Impērijas ēka.

—   Anabeta, — es aizrādīju, — Ņujorkas taksisti šito nepieņems.

—  Stethi, — viņa izsaucās sengrieķu valodā. — O hdrma diaboles!

Kā jau parasts, es mistiskā kārtā sapratu katru viņas Olimpa valodā teikto vārdu. Viņa sacīja: stājieties, iznīcī­bas rati!

Pēc tādas klaigāšanas nebiju visai lielā sajūsmā par viņas neizdibināmo plānu.

Anabeta nometa drahmu zemē, kur tā nevis nodzinkstēja pret asfaltu, bet iegrima tajā un pazuda skatam.

Nekas nenotika.

Tad tur, kur bija kritusi monēta, asfalts sāka tumst. Mezdams asinssarkanu burbuli, tas izkusa par taisnstūr­veida peļķi auto novietnes izmēros. Galu galā no tā zieķa izvirda auto.

Tiesa, tas bija taksometrs, bet atšķirībā no visiem citiem Ņujorkas takšiem šis nebija dzeltens. Šis bija dūmu pelēks. Goda vārds, izskatījās, ka tas ir itin kā iz­austs no dūmiem un tam iespējams iziet cauri. Uz durvīm bija drukāti burti — kaut kas no sērijas MASS GJRAS — bet savā dislektiskajā prātā nespēju atšifrēt, kas tas par vēstījumu.

Kāds norullēja lejup pasažieru sēdekļa logu, un veca kundzīte pabāza laukā galvu. Tantuks ar sirmo matu ērkuli pār acīm neskaidri murmulēja: — Ciktāl? Cik­tāl? —, kā dabūjusi novokaīna devu.

—   Trīs pasažieri līdz Pusdievu nometnei, — Ana­beta paziņoja. Vienā mierā atvērusi taksometra aizmu­gurējās durvis, viņa māja, lai sēžos iekšā.

—   Aš! — vecā ieķērcās. — Šito kliķi mēs nevedam!

Viņa rādīja ar kaulainu pirkstu uz Taisonu.

Kas par sviestu? Šodien kaut kāda lielo un nesmuko bērnu apcelšanas diena?

—  Maksāšu pa virsu, — Anabeta piesolīja. — Gala­mērķī vēl trīs drahmas.

—   Runāts! — vecene nobrēcās.

Es negribīgi ierausos taksī. Taisons iespiedās pa vidu. Anabeta līda iekšā pēdējā.