Briesmoņu jūra

Manā komandā atlika Taisons, datortārps Korijs Beilers, cipargalva Radžs Mandali un vēl pusducis citu bērneļu, kuri regulāri cieta no Slouna bandas neģēlībām. Citkārt man pietiktu ar Taisonu vien — viņš viens pats bija pus komandas vērtē —, taču Slouna komandas no­slēpumainie viesi bija teju tikpat gari un būdīgi kā Tai­sons, turklāt seši gabali.

Mets Slouns izvilka zāles vidū kasti ar bumbām.

—   Bail, — Taisons murmināja. — Jocīgi ož.

Es palūkojos uz viņu. — Kas jocīgi ož? — Diezin vai viņš runāja par sevi.

—  Tie tur. — Taisons norādīja uz Slouna jaunajiem biedriem. — Jocīgi ož.

Viesi krakšķināja pirkstu kauliņus un lūrēja uz mums tik slepkavnieciski kā uz kaušanu. No kurienes tādi gadījušies? No vietas, kur bērnus baro ar jēlu gaļu un sit ar mietiem.

Slouns iepūta trenera svilpē, un spēle sākās. Slouna komanda šāvās uz centra līniju. Man līdzās Radžs Mandali kaut ko nobrēcās savā urdu valodā, droši vien "man vajag uz mazmājiņu!", un metās uz durvju pusi. Korijs Beilers mēģināja rāpus paslēpties aiz sienas polstera. Pā­rējie komandas biedri izbailēs par visām varēm sarāvās čokurā un pūlējās neizskatīties pēc mērķa.

—   Taison, — es iesaucos, — aizie…

Saules pinumā ietriecās bumba. Es ar smagu būkšķi atkritu sēdus sporta zāles vidū. Pretinieku komanda izvirda smieklos.

Gar acīm metās raibs. Jutos tā, it kā gorilla ar mani būtu nostrādājis Heimliha paņēmienu. Nevarēja būt, ka bumbu iespējams sviest ar tādu jaudu.

Taisons brēca: — Persij, pieliecies!

Es pavēlos sāņus, un gar ausi skaņas ātrumā aizspindza vēl viena bumba.

Vušššš!

Tā atsitās pret polsterēto sienu, un Korijs Beilers iesmilkstējās.

— Eu! — es uzbļāvu Slouna komandai. — Tā jau kādu var pataisīt aukstu!

Viesis vārdā Džo Bobs ļaunpilni paglūnēja uz mani. Nezin kāpēc viņš nu izskatījās krietni lielāks… pat garāks par Taisonu. Zem tēkrekla vīdēja bicepsi. — Cerams, Persej Džekson! Cerams!

Dzirdot, kā viņš izrunāja manu vārdu, pār muguru pārskrēja ledaini šermuļi. Par Perseju mani sauca vienīgi tie, kuri zināja, kas patiesībā esmu. Draugi… un ienaid­nieki.

Ko tas Taisons pirmīt teica? Viņi jocīgi ož.

Briesmoņi.

Viesi visriņķī Metam Slounam milža arvien lielāki. Tie vairs nebija nekādi bērni. Tie bija divarpus metrus gari milži ar mežonīgām acīm, asiem ilkņiem un spalvai­nām rokām, ko klāja tetovētas čūskas, dancotājas palmu lapu svārciņos un caururbtas sirdis.

Metam Slounam no rokām izkrita bumba. — Oho! Jūs tak neesat no Detroitas! Kas jūs…

Pārējie viņa komandas biedri sāka klaigādami kāp­ties uz izejas pusi, bet milzis, kam vārdā Kaulu Smadzene, aizlidināja bumbu ar nāvīgu precizitāti. Tā pašā­vās garām Radžam Mandali, kas jau grasījās spert soli laukā, trāpīja pa durvīm, un tās kā pēc burvja mājiena aizcirtās ciet. Radžs un vēl pāris bēdubrāļu izmisīgi bun­goja pa durvīm, bet tās i neizkustēja.

—   Lai viņi iet! — es uzkliedzu milžiem.

Tas tur Džo Bobs man uzrūca. Viņa bicepsu rotāja tetovējums "DžB mīlē Kūciņu". — Laist vējā gardu ku­mosiņu? Nekā nebija, jūras dieva dēls. Mēs, lestrigoni, nespēlējam uz tavu nāvi vien. Mums kārojas pusdienu!

Viņš novēcināja roku, un uz centra līnijas parādījās jauna bumbu rinda — bet šīs vis nebija sarkanas un gu­mijotas. Šīs bumbas bija lielgabala ložu izmērā, darinā­tas no bronzas, turklāt caurumotas, un no spraugām plaiksnīja liesmas. Bumbas noteikti bija karstas līdz baltkvēlei, bet milži tās tvēra kailām rokām.

—   Treneri — es bļāvu.

Nanlijs laiski pacēla galvu, taču, ja arī manīja mūsu tautasbumbas spēlē ko neparastu, tad nelikās zinis. Tā nu ir ar mirstīgajiem. Maģiska vara, ko dēvē par miglu, briesmoņu un dievu patieso paskatu ietin kā dūmakā, tāpēc mirstīgie saskata vien to, ko spēj aptvert. Varbūt treneris redzēja dažus astotklasniekus bombardējam jaunuļus — kā parasti. Varbūt pārējiem bērniem rādījās, ka Meta Slouna rokaspuiši pošas svaidīties ar Molotova kokteiļiem (un nebūtu pirmā reize). Jebkurā gadījumā biju tīri vai pārliecināts, ka neviens cits nesajēdz — mums te darīšana ar īstākajiem cilvēkēdājiem, kas izslāpuši pēc asinīm.

—   Jā. Mhm, — treneris murmulēja. — Uzvedieties

labi.

Un atkal iegrima savā žurnālā.

Milzis vārdā Mirons Galva svieda bumbu. Es metos sānis, un kvēlojošā bronzas komēta aizlīgoja man gar plecu.

—   Korij! — nokliedzos.

Taisons izrāva viņu no paslēptuves aiz polsterētā mat­rača, un jau pēc acumirkļa pret to šķīda ugunīgā bumba, izārdot matraci dūmojošos lupatu lēveros.

—  Skrieniet! — es nokomandēju komandas biedrus. — Uz otru izeju!

Bariņš metās uz ģērbtuvēm, bet Džo Bobam atlika vien novēzēt roku, un arī tās durvis aizkrita ciet.

—  Kamēr tu esi šeit, neviens netiks laukā! — Džo Bobs rēca. — Bet tu te paliksi, līdz mēs tevi aprīsim!

Viņš lika darbā kārtējo ugunsbumbu. Komandas biedri spruka pa malu malām, un sporta zāles vidū no­kūpēja krāteris.

Gramstījos pēc kabatas un tur allaž noglabātās Pretstraumes, bet tad atjēdzos, ka man taču kājās sporta šorti. Man nemaz nebija kabatu. Pretstraume bija iebāzta džin­sos, un džinsi — ģērbtuvju skapītī. Bet ģērbtuvju durvis noplombētas. Es biju pilnīgi bezspēcīgs.