Briesmoņu jūra

Priecājos, ka rīta cēliens paskrien tik ātri, jo iznāca mazāk domāt par savām problēmām. Doma, ka no­metnē kaut kas nogājis greizi, bija nepanesama. Vēl tra­kāk — nespēju izmest no prāta ļauno nakts murgu. Kaut kur pakausī smeldza nelāga nojausma, ka Groveram draud briesmas.

Kamēr sociālajās zinībās visi švīkāja kartēs meridiā­nus un paralēles, es atvēru piezīmju kladi un aplūkoju tur ieslēpto fotogrāfiju, kur bija redzama mana drau­dzene Anabeta, viesojoties Vašingtonā. Kājās džinsi, zem ādas jakas oranžais Pusdievu nometnes tēkrekls. Gaišie mati atglausti pakausī zem lakatiņa. Viņa stāvēja Linkolna memoriāla priekšā, sakrustojusi rokas uz krūtīm un no skata tik apmierināta, it kā pati būtu tur visu pro­jektējusi. Redz, Anabeta dienās grib kļūt par arhitekti, tā­pēc mūždien apmeklē visādus pieminekļus un tādas vie­tas. Ērmots paradums. Šo bildi viņa man atsūtīja e-pastā pēc pavasara brīvlaika, un es ik pa laikam mēdzu uzmest tai aci, lai atgādinātu sev, ka Anabeta ir īsta un Pusdievu nometne nav kaut kāds mans sagudrojums.

Gribējās, lai Anabeta būtu te. Viņa prastu iztulkot manu sapni. Nedomāju to jelkad viņai teikt, bet tas mei­tēns bija gudrāks par mani, kaut arī reizēm krita uz ner­viem.

Grasījos jau vērt kladi ciet, bet Mets Slouns pastie­pās un izrāva bildi.

—   Eu! — es iebildu.

Slouns novērtēja bildi, un viņam iepletās acis. — Ej tu nost, Džekson. Kas tā tāda? Tā tak nav tava…

—   Atdod! — Man svila ausis.

Slouns padeva bildi nesmukajiem drauģeļiem, kas irgodamies sāka to plucināt un velt papīra spļaudāmbumbiņas. Tie laikam bija kādi jauniņie, ieradušies aplūkot skolu, jo visi bija izrotājušies ar to idiotisko uzņemšanas daļas nozīmīti "Sveiki! Mani sauc…" Humora izjūta arī šiem nebija tā jēdzīgākā, jo tur bija sarakstīti muļķīgi vārdi, piemēram: KAULU SMADZENE, MIRONS GALVA, DZO BOBS. Kas cilvēkam liek tādus vārdus?

—   Šitie puiši nākamgad te mācīsies, — Slouns plātī­jās, it kā šis fakts varētu mani iebiedēt. — Viņi jau gan ir spējīgi samaksāt skolasnaudu atšķirībā no tava pasistā draudziņa.

—   Viņš nav pasists. — Saņēmu visus spēkus, lai no­valdītos, nebliezis Slounam pa purnu.

—  Džekson, tu esi paspēlējis. Priecājies, ka nāka­majā stundā darīšu galu tavām ciešanām.

Viņa ducīgie kompanjoni gremoja manu fotogrāfiju. Gribēju izkūpināt šos putekļos, bet Hīrons man bija strikti noliedzis izgāzt dusmas pār parastiem mirstīga­jiem — lai cik riebīgi tie izdarītos. Kautiņi bija jāpie­taupa briesmoņiem. Taču klusībā spriedu — ja vien Slouns zinātu, kas es īstenībā esmu…

Noskanēja zvans.

Kad abi ar Taisonu soļojām laukā no klases, izdzirdu meitenes čukstu: — Persij!

Pavēros visgarām mantu skapīšiem, bet neviens ne­pievērsa man ne mazāko uzmanību. Merivezeras meite­nes jau drīzāk nosprāgtu, nekā izdvestu manu vārdu.

Pirms paguvu apdomāt, vai iztēle spēlē jokus, bars knēveļu skrējienā uz sporta zāli jau bija mūs ar Taisonu aizrāvuši līdzi. Laiks fizkultūrai. Skolotājs bija mums piesolījis izārdīties tautasbumbas spēlē, savukārt Slouns man bija piesolījis nāvi.

Merivezeras sporta tērps sastāvēja no debesziliem šor­tiem un batikotiem tēkrekliem. Laimīgā kārtā vingro­šana lielākoties notika iekštelpās, tāpēc nevajadzēja rik­šot cauri Traibekai kā tādām hipiju atvasēm no militārās nometnes.

Negribēju saskrieties ar Slounu, tāpēc raušus uzrāvu sporta tērpu. Spraucos jau laukā no ģērbtuves, kad iz­dzirdēju Taisonu saucam: — Persij?

Viņš vēl nebija paguvis pārģērbties. Taisons stāvēja trenažieru zāles durvīs un murcīja rokās sporta tērpu. — Vai tu… emmm…

—  Jā, jā, — centos neizklausīties aizkaitināts. — Pro­tams, vecīt.

Taisons ieslīdēja trenažieru zālē. Es paliku sardzē pie durvīm, kamēr viņš pārģērbās. Jutos mazliet tā kā neveikli, bet Taisons parasti man to lūdza. Droši vien tāpēc, ka ir pamatīgi noaudzis ar spalvām un uz mugu­ras rēgojas jocīgas rētas, par kurām pats neuzdrošinājos viņu izjautāt.

Katrā ziņā bija gadījies redzēt, kas notiek, ja Taisonu sāk apcelt, kamēr šis pārģērbjas, — tad viņš satrakojies rāva skapīšiem durvis laukā no eņģēm.

Kad iegājām sporta zālē, treneris Nanlijs sēdēja pie sava galdiņa, lasīdams "Ilustrēto Sportu". Nanlijs bija vecs kā pasaule, ar biezām bifokālām brillēm, tukšu bez­zobu muti un pieķepušu sirmu matu vilni. Viņš man at­gādināja Pusdievu nometnes orākulu — sačākstējušu mū­miju — vien tā atšķirība, ka treneris Nanlijs bija krietni mazkustīgāks un neizvirda zaļus dūmu mākuļus. Vis­maz man nebija gadījies to pieredzēt.

Mets Slouns metās pieteikties: — Trener, vai es varu būt kapteinis?

—   Ē? — Treneris Nanlijs gausi pacēla skatu no žur­nāla. — Jā, — viņš atburkšķēja, — mhm.

Slouns atņirdzās smaidā un ķērās pie dalīšanas. Mani viņš pasludināja par otras komandas kapteini, bet nebija no svara, ko man labpatiktu izsaukt, jo visi lielie sportisti un populārie skolēni jau laikus aizbīdījās uz Slouna pusi. Viesu kompānija arīdzan.