Briesmoņu jūra

Beidzot sasniedzām Lielo māju un atradām Hīronu tur kravājam seglu somas paša tik iecienītās 60. gadu mūzikas pavadījumā. Drošības pēc atgādināšu — Hī­rons ir kentaurs. No vidukļa augšup viņš atgādina paras­tāko pusmūža vīru — brūniem, sprogainiem matiem un paspūrušu bārdu. No vidukļa lejup viņš ir balts ērzelis. Viņš iztaisās par cilvēku, ielokot apakšgalu maģiskos in­valīdu ratiņos. Starp citu, kad mācījos sestajā klasē, viņš izlikās par manu latīņu valodas skolotāju. Taču, ja griesti ir pietiekami augsti, viņš daudz labprātāk pavada laiku kentaura formātā.

Tiklīdz viņu ieraudzījām, Taisons sastinga. — Po­nijs! — viņš iesaucās, sajūsmas pārņemts.

Hīrons sapīcis pagriezās pret mums. — Kā, lūdzu?

Anabeta pieskrējusi viņu apskāva. — Hīron, kas no­tiek? Tu taču… nebrauc prom? — Viņai notrīcēja balstiņa. Hīrons Anabetai bija kā otrs tētis.

Hīrons sirsnīgi pasmaidīja un pabužināja meitenei matus. — Sveiks, mazais. Un Persijs arī, ak tu viens! Pa gadu pamatīgi pastiepies!

Es noriju kamolu. — Klarisa teica, ka tu… ka tu esi…

—   Atlaists. — Hīrona acīs iemirdzējās rūgts smiek­liņš. — Nu ko, kādam taču bija jāuzņemas vaina. Zevs bija pamatīgi noskaities. Viņa meitas dvēseles koks sain­dēts! Misteram D. vajadzēja kādu sodīt.

—   Atskaitot pašu, protams, — es noburkšķēju. Jau pati doma par nometnes vadītāju misteru D. darīja mani pūcīgu.

—   Bet tas ir neprāts! — Anabeta kliedza. — Hīron, kāds tev sakars ar Talijas koka indēšanu?!

—   Lai nu kā, — Hīrons nopūtās, — ņemot vērā ap­stākļus, dažs labs Olimpā man vairs neuzticas.

—   Kādus apstākļus? — es biju neizpratnē.

Hīrona vaigs satumsa. Kamēr viņš tūcīja seglu somā

latīņu-angļu valodas vārdnīcu, skaļruņos dudināja Frenks Sinatra.

Taisons joprojām aizgrābts blenza uz Hīronu. Viņš iekunkstējās, itin kā alktu noglaudīt Hīronam muguru, bet baidītos tuvoties. — Ponijs?

Hīrons sarauca degunu. — Mans dārgais ciklopu jau­nekli! Es esmu kentaurs.

—   Hīron, — es ierunājos, — kas ir ar to koku? Kas notika?

Viņš skumji nošūpoja galvu. — Talijas koka inde nāk no Pazemes, Persij. Tādu pat es redzu pirmoreiz. Jā­domā, tā iztecināta no kāda nezvēra indes dziedzeriem tumšākajās Tartara dzīlēs.

—   Tad jau skaidrs, kurš vainīgs. Kro…

—   Persij, nemini titānu valdnieka vārdā. Ne šeit, ne tagad.

—   Bet vēl pērnvasar viņš kūdīja olimpiešus uz pil­soņu karu! Tā noteikti ir viņa ideja. Viņš būs savaņģojis nodevēju Lūku.

—   Iespējams, — Hīrons piekrita, — taču tieku saukts pie atbildības, jo neesmu nelaimi aizkavējis un pratis vērst par labu. Kokam atlicis vien pāris nedēļu, ja vien…

—   Ja vien kas? — Anabeta noprasīja.

—  Nekas, — Hīrons atplijās. — Muļķīgas iedomas. Inde apskādējusi visu ieleju. Burvju robežas sairst. No­metnes stundiņas ir skaitītas. Indes darbus labot spētu tikai viens vienīgs brīnums, kas zudis jau pirms vairā­kiem gadsimtiem.

—   Kāds? — es tincināju. — Mēs to sameklēsim!

Hīrons aizvēra seglu somu un izslēdza mūzikas at­skaņotāju. Tad viņš pagriezās, uzlika man uz pleca roku un ieskatījās cieši acīs. — Persij, apsoli, ka nerīkosies pār­steidzīgi. Es jau teicu tavai mammai, ka tev šovasar šeit labāk nerādīties. Tas ir pārāk bīstami. Bet, ja reiz esi šeit ieradies, tad arī paliec šeit. Trenējies cītīgi. Mācies cīnī­ties. Taču nepamet šo vietu.

—   Kāpēc? — es vaicāju. — Es gribu kaut ko līdzēt! Es nevaru sēdēt un noskatīties, kā robežas iet bojā. No­metni tūliņ…

—   Pārplūdinās briesmoņi, — Hīrons pabeidza. — Jā, baidos, ka tā arī būs. Taču nekrīti kārdinājumā mesties briesmās pa galvu, pa kaklu. Varbūt tās ir titānu vald­nieka lamatas. Neaizmirsti pērno vasaru! Viņš tev gan­drīz vai laupīja dzīvību.

Tiesa gan, bet man tik nepārvarami gribējās palī­dzēt. Turklāt gribēju, lai Krons saņem pēc nopelniem. Ceriet vien, ka titānu valdnieks guvis mācību pirms ve­selas mūžības, kad dievi šo gāza no troņa. Ceriet vien, ka šis guvis miglainu apjausmu — ja tevi ņem un sakapā miljons gabalos un tad vēl iesviež Zemzemes dziļākajā nostūrī — tad neesi īpaši gaidīts viesis. Bet nē taču. Viņš bija nemirstīgs, viņš joprojām kvernēja tur lejā, Tartarā, ciezdams bezgalīgas mokas, alkdams atgriezties un at­riebties olimpiešiem. Pats uz savu roku Krons rīkoties nespēja, bet viņam lieliski padevās tīt ap pirkstu mirstī­gos un pat dievus, musinot tos nodarīt melnos darbiņus.

Tā indēšana noteikti bija viņa pirksts. Kurš gan vēl kristu tik zemu un uzbruktu Talijas kokam, vienīgajai piemiņai par varoni, kas upurējusies, lai glābtu draugus?

Anabeta pūlējās apvaldīt raudas. Hīrons notrausa asaru viņai no vaiga. — Paliec ar Persiju, bērniņ, — viņš tai sacīja. — Pieskati viņu. Un atceries pareģojumu!

—   Es… jā.

—   Ēē.. — es bildu. — Vai tas būtu kāds superdraudīgs pareģojums par mani, ko dievi jums aizlieguši iz­paust?

Šie klusēja.

—   Kā tad, — nomurmināju. — Es jau tik tā.

—   Hīron… — Anabeta ierunājās. — Tu man stāstīji, ka dievi piešķīruši tev nemirstību vien tikām, kamēr au­dzināsi hērojus. Ja tevi izraidīs no nometnes, tad jau…