Dievi un karotāji

Biedējoši tuvu atskanēja sauciens.

Hīlass pārstāja elpot. Kliedzējs atradās viņam tieši virs galvas.

Pārējie tālāk uz takas pagriezās un panācās atpakaļ lejā. Tuvāk Hīlasam.

Zēns izdzirda noskrapstam akmentiņus; tuvojās viens no kareivjiem. Soļi bija nesteidzīgi Hīlass nosprieda, ka tas noteikti ir vadonis, un nācēja bruņas dīvaini, cieti šķindēja.

-   Skatieties, pirmais rādīja, asinis.

Hīlasam kļuva auksti. Asinis. Tu uz takas atstāji asinis.

Viņš gaidīja.

Vadonis neatbildēja.

Tas, šķiet, lika pirmajam vīram apjukt. Droši vien tās ir tikai tā kazu gana, viņš steigšus sacīja. Atvai­nojiet. Jūs viņu gribējāt notvert dzīvu.

Atbildes joprojām nebija.

Hīlasam pāri sāniem lija sviedri. Viņš izbīlī atcerējās turpat zemē nosviesto bultas uzgali un klusībā lūdzās, kaut to neviens nepamanītu.

Izstiepis kaklu, zēns ieraudzīja vīrieša roku saķeram takas malā kluknošu klintsbluķi.

Roka bija spēcīga, taču izskatījās kā nedzīva. Miesa bija nosmērēta ar pelniem, un nagi samelnējuši. Rokusargi, kas klāja apakšdelmus, kvēloja saulrieta sarka­numā un bija tik spoži, ka skatoties sāpēja acis. Hīlass zināja, kas tas par materiālu, kaut arī vēl nekad to nebija redzējis tik tuvu. Bronza.

Acīs bira smiltis. Zēns tik tikko uzdrošinājās mirkšķi­nāt plakstus. Abi vajātāji bija tik tuvu, ka varēja dzirdēt to elpu.

-   Tiec no viņa vaļā, vadonis pavēlēja. Balss izklausī­jās stindzinoša. Tā lika Hīlasam domāt par saltiem nostū­riem, kuros nekad neiesniedzas saules stari.

Pār kraujas malu kaut kas pārvēlās, gandrīz aizķe­rot tur stāvošo zēnu. Šis “kaut kas” iekrita dzeloņkrūmā turpat rokas stiepiena attālumā un, brīdi pašūpojies, sastinga mierā. Hīlass pamanīja, kas tas ir, un gandrīz izvēmās.

Reiz tas bija bijis zēns, bet nu pāri bija palicis vien bezveidīgs kunkulis no melni sakaltušām asinīm un izšķaidītām iekšām, kas līdzinājās tārpu ņudzeklim. Hīlass pazina mirušo. Tas bija Skīross. Viņi nebija gluži draugi, bet Skīross bija kazu gans tāpat kā Hīlass dažus gadus vecāks par viņu un negants kauslis.

Līķis bija pārāk tuvu; Hīlass gandrīz varēja tam pie­skarties. Viņš juta, kā miroņa saniknotais gars plosās,

lai izrautos laukā. Ja tas viņu atradīs, ja ieslīdēs viņam rīklē…

-   Tas bija pēdējais no viņiem, pirmais vīrs sacīja.

-   Kas notika ar skuķi?

Hīlasam sažņaudzās iekšas.

-           Meitene nav svarīga, vai ne? kāds cits jautāja.

-   Viņa ir tikai…

-   Un tas otrs puika? Tas, kurš aizmuka?

-   Es viņam trāpīju. Tālu viņš netiks…

-  Tādā gadījumā šis nav pēdējais no viņiem, vadonis salti pārtrauca. Kamēr vien tas otrs zeņķis vēl ir dzīvs.

-    Nūjā, otrs vīrietis piekrita. Viņš izklausījās nobi­jies.

Oļi noskraukstēja, un karotāji sāka soļot prom pa taku. Hīlass domās mudināja viņus doties tālāk.

Takas līkumā, kur tā izvirzījās virs pārkares, vadonis apstājās. Viņš atbalstīja kāju uz klints un pieliecās paska­tīties vēlreiz.

Vīrs, ko Hīlass ieraudzīja, izskatījās nevis pēc cilvēka, bet gan pēc briesmoņa, kas veidots no tumsas un bron­zas. Spēcīgos lielus sargāja bronzas bruņas, un īsos mel­nos karavīra jēlādas svārkus klāja bronzas plāksnītes. Krūtis sedza vienā gabalā kalta bronzas plāts, un tai pāri slējās biedējoši plati plecusargi. Sejas svešajam nebija starp augstu bronzas kaklasargu, kas aizsedza degunu un muti, un melni krāsotu mežakuiļa ilkņu plāksnīšu ķiveri ar bronzas vaigusargiem un melnu zirga astru rotāju­miem augšpusē redzēja vien šauru spraudziņu acīm. Tikai mati liecināja, ka kareivis tomēr ir cilvēks. Tie nokarājās viņam pār pleciem, sapīti čūskām līdzīgās karotāju pīnēs, no kurām ikviena bija tik resna, ka spētu atvairīt asmeni.

Hīlass zināja, ka vadonis varētu sajust viņa skatienu, tomēr nespēja novērsties. Zēna skatiens palika kā pie­kalts spraugai bruņotajā galvā, apzinoties, ka neredza­mās acis pēta nogāzes, meklējot viņu.

Mirkli galva pagriezās izpētīt upes augšteci.

Dari kaut ko, Hīlass sev sacīja. Novērs viņa uzmanību. Ja vadonis paskatīsies atpakaļ un tevi ieraudzīs…

Stabili nostājies uz klintsradzes, Hīlass klusītēm atlaida vienu roku no atvases un pasniedzās pie ērk­šķainā krūma, kurā karājās Skīrosa līķis. Viņš pagrūda. Mironis notrīsēja, it kā tam nepatiktu pieskārieni.

Bruņotā galva griezās atpakaļ.

Izstiepies, cik vien tālu varēdams, Hīlass vēlreiz pagrūda. Skīross nokrita un velteniski, atsizdamies pret akmeņiem, nozuda lejāk aizā.

-   Paskat, viens no kareivjiem pasmējās, šis mūk prom!

Pārējiem pāršalca smiekli; vadonis neizdvesa ne ska­ņas. Bruņotā galva noskatījās, kā zēna mirstīgās atliekas atsitas pret aizas dibenu, un tad nozuda.

Hīlasam acīs lija sviedri; viņš mirkšķināja plakstus un klausījās, kā soļi attālinās prom pa taku.

Atvase zem viņa svara sāka padoties. Viņš tvēra koka sakni.

Neizdevās.

2

Hīlass, pa pusei slīdot, pa pusei krītot, novēlās līdz pašai upei. Viņu apbēra oļu krusa taču bultas nesekoja.