Dievi un karotāji

Zēns piezemējās ar seju irbuleņu krūmā, bet pie­spieda sevi palikt nekustīgi, zinot, ka mednieki ātrāk par visu citu pamana kustību. Šķita, ka miesa ir sadauzīta un saskrāpēta, bet kauli gan laikam nebija lauzti, un arī amulets vēl bija turpat kaklā.

Ausīs spindzēja mušas, un muguru svilināja saule. Beidzot Hīlass pacēla galvu un nopētīja aizu. Melnie kareivji bija nozuduši.

Toties Skīross gan bija apstājies mazu gabaliņu augs­tāk nogāzē. Vismaz lielākā daļa. Iekšas bija izstaipījušās uz klintīm kā tāds izžauts zvejas tīkls. Apkārt jau lidinā­jās maitasputni, bet mirušā galva bija pagriezta, it kā viņš mēģinātu paskatīties.

Skīrosa rēgam vajadzēs palīdzību, lai būtu vieglāk aiziet, taču Hīlass nedrīkstēja riskēt viņu aprakt vai veikt vajadzīgos rituālus. Piedod, Skīros, viņš nomurmi­nāja. Izdzīvošanas likumi. Nepalīdzi tam, kas nevar palīdzēt tev.

Pār upi līka vītoli un kastaņas; bija atvieglojums atras­ties koku ēnā. Hīlass klupšus ieklupa seklumā, nokrita ceļos un padzērās. Viņš apslacījās, iesprauslādamies, kad saltās lāses skāra sakarsušo, saskrāpēto ādu. Ūdens ņirbā

zēns pamanīja savu atspulgu. Šauras acis, sasprindzinā­jumā savilkta mute; garie mati nokārās lejup.

Ūdens nomierināja, un Hīlass pirmo reizi pēc uzbru­kuma spēja skaidri domāt. Bija vajadzīgs ēdamais, drēbes un nazis. Vispirms jātiek līdz ciemam. Izi noteikti zināja, ka tur ir visdrošāk, un nu jau viņa būs klāt. Viņa noteikti tur būs, zēns sev izmisīgi iegalvoja.

Aizu pieskandēja maitasputnu ķērcieni; Skīross bija nozudis zem snaicīgu kaklu un pieputējušu spārnu mudžekļa. Lai mirušā rēgs viņam nesekotu, Hīlass steig­šus salasīja savvaļas ķiploka lapas un izkaisīja tās aiz sevis; rēgi barojas no ēdiena smaržas, un, jo tā smirdī­gāka, jo labāk. Tad Hīlass skriešus metās prom pa aizu, sekojot upes straumei.

Viņš juta, ka koki un klintis vēro. Vai tie viņu nodos? Viņš bija uzaudzis šajos kalnos. Pazina visas slepenās takas un šejienes savvaļas radību paražas: katra vanaga saucienu, katra lauvas rēcienu. Viņš zināja, kur atrodas izdegušās ieplakas, no kurām jāvairās Nikno dēļ. Bet tagad viss bija mainījies.

Šis nav pēdējais tā sacīja tas kareivis. Viņš zināja, ka Hīlass vēl ir dzīvs. Bet kas jāsaprot ar “viņiem”?

Hīlass izbīlī attapās, ka Skīross nebija tikai kazu gans. Viņš bija ārpusnieks.

Arī Hīlass bija ārpusnieks. Tāpat Izi. Abi bija piedzi­muši ārpus ciema; tā vecākais Neleoss viņus vēl maziņus bija atradis Kalnā un pielicis pie darba. Vasarās bērni ganīja ciema vecākā kazas kalnu virsotnēs, bet ziemā aprūpēja tās lejā, aizā.

Bet kāpēc melnie karotāji vajā ārpusniekus? Tas bija gluži nesaprotami. Ārpusnieki visiem ir vienaldzīgi viņi ir pēdējās pabiras.

Saule tuvojās rietam, un ēnas līda augstāk pa aizas malām. Kaut kur tālumā rēja suns. Rejas izklausījās raižpilnas. Hīlass vēlējās, kaut dzīvnieks rimtos.

Zēns pienāca pie neliela, triskājaina, zem koka iekār­tota upurgalda Kalna dievam. Galdiņam bija pārklāta appelējusi zaķāda; Hīlass paķēra ādu un apsēja to ap gur­niem. Kāda ķirzaka viņu uzlūkoja saltām acīm, un viņš nomurmināja atvainošanos ja nu tas gadījumā būtu maskējies gars.

Bija patīkami nebūt kailam, bet no izsalkuma gan reiba galva. Vīģēm vēl bija par agru, bet skrienot izdevās salasīt dažas peļu apskrubinātas zemenes. Zēns pama­nīja ērkšķu krūmu, kur savu ēdamo bija nobēdzinājusi čakste: uz ērkšķiem bija uzdurti trīs circeņi un zvirbu­lis. Žigli atvainojies čakstei, zēns aprija visu krājumu, izspļaudams spalvas un circeņu čaulas gabaliņus.

Ceļā sāka parādīties olīvkoki un nogāzēs izcirsti līdze­nas zemes gabaliņi. Mieži bija nobrieduši pļaujai, bet tuvumā nevienu nemanīja. Visi noteikti bija aizbēguši uz ciemu ja vien melnie karotāji to nebija nodedzinājuši.

Zēnam par atvieglojumu, ciems vēl atradās turpat, kaut arī tajā valdīja nelādzīgs klusums. Nededzināto ķieģeļu būdas aiz ērkšķainu krūmu dzīvžoga spiedās kopā kā izbiedētu aitu bars. Hīlass saoda pavardu dūmu smārdu, taču balsis nedzirdēja. Ārpusē vajadzētu manīt ēzeļus un dubļos urķējošās cūkas. Nekā. Un garu vārti bija ciet.

Vārti bija apmesti ar sarkanu okeru, un no šķērsko­kam piesietajiem savvaļas buļļa ragiem lejup lūkojās Sen­cis. Tas bija iemiesojies žagatā, bet neapšaubāmi piede­rēja Senču pulkam kaut ari ne Hīlasa Senču.

Zēns izkaisīja zemē pa ceļam nozagtos miežus, bet Sencis par viņa ziedojumu nelikās ne zinis. Tas saprata, ka zēnam te nav vietas. Garu vārti bija paredzēti ciema aizsardzībai un ārpusnieku noturēšanai ārā.

Vārti čīkstēdami pavērās, un spraugā pazibēja nosmu­lēti ģīmji. Hīlass pazina cieminiekus visu mūžu, bet nu tie glūnēja pretī tā, it kā viņš būtu svešinieks. Daži turēja sprakstošas lāpas no milzu fenheļa stublājiem; visiem rokās bija cirvji, sirpji un šķēpi.