Dievi un karotāji

Un tie smiekli… Varbūt tie nebija smiekli. Varbūt del­fins bija dusmīgs.

Lai paraudzītu, vai tā ir, zēns atdarināja delfīnu. Viņš ar plaukstu plakaniski uzsita pa ūdeni, iespiedzās un noklabināja zobus.

Delfins papeldēja garām, izskatīdamies iztrūcināts, un uzsita ar asti pa Jūru.

Hīlass pirmo reizi paskatījās, pa īstam paskatījās uz dzīvnieku. Tam bija tumšbrūnas, gudras acis, un, kaut arī zēns nevarēja būt par to pārliecināts, viņam šķita, ka delfins izskatās izbrīnīts.

-   Piedod, viņš atvainojās.

Delfins tikai peldēja augšup lejup.

-   Piedod, ka tev iesitu. Bet tu mani nobiedēji. Ko tu gribi?

Delfins piepeldēja tuvāk. Hīlasam piepeši iegribējās pasniegties un pieskarties tā degunam, bet viņš to neuz­drošinājās. Dzīvnieka mute bija vaļā; zēns redzēja platu, sārtu mēli ar dīvaini krokotām malām un baltus konus­veida zobus, kas izskatījās tik asi, ka varētu nokost viņam roku vienā cirtienā.

-   Ko tu gribi? viņš jautāja vēlreiz.

Delfins ienira viļņos un nozuda.

15

Nekas neveicās, kā iecerēts. Bars bija devies medī­bās, bet delfins nebija peldējis tiem līdzi, jo bija jāpalīdz zēnam tikai zēns neļāva sev palīdzēt. Kāpēc?

Delfins redzēja viņu Malā tur viņš peldēja uz savas koka skaidiņas un turēja spurā to briesmīgo nūju. Delfī­nam bija bail no tās; viņš saklausīja, ka tā ir vēl asāka par koraļļiem. Bet bija žēl zēna.

Viņš, tāpat kā visi pārējie cilvēki, nebija radīts Jūrai. Zēna ķermenis bija plakans kā plekstei, un uz galvas auga jūraszāles. Astes vietā viņam bija tādas kājeles kā krabim, bet to bija tikai divas, un atšķirībā no krabja kājām šīs bija mīkstas, un tās būtu pavisam viegli nokost. Peldspuras bija vēl nejēdzīgākas, jo galos sadalījās kaut kādos kustīgos tausteklīšos, tāpēc galīgi nederēja peldē­šanai, toties bija īsti gardi kumosiņi haizivīm.

Iedomājoties par haizivi, delfīns sajuta pārskrienam tirpas. Viņi ar baru bija to aizdzinuši līdz Melndzelmei un sabadījuši tik pamatīgi, ka tā vairs neatgriezīsies; bet Jūrā bija vēl citas haizivis, un zēns bija viegls medījums.

Diemžēl delfins nekādi nespēja likt zēnam saprast, ka negrib nodarīt neko ļaunu. Viņš mēģināja, bet zēns tikai sadusmojās un iebelza delfīnam pa degunu; no tā saniknojās arī delfīns, un tad abi slānīja viļņus un izbrēca visādus apvainojumus.

Delfins aizkaitinājumā pameta Malu, iepeldēja dziļāk, Zildzelmē, un pārmeklēja samudžināto ūdeni, lūkojoties pēc haizivīm. Nekā. Labi.

Kad viņš atgriezās Malā, zēns nekustējās.

Sākumā delfins domāja, ka viņš ir miris. Tad pama­nīja, ka tam noraustās kāja, un aptvēra, ka zēns dara to jocīgo lietu, ko cilvēki mēdz darīt, kad viņi vienkārši apstājas. Tas bija biedējoši, bet delfins bija noskaidrojis, ka tā viņi guļ.

Delfins iznira, un zēns iztrūcies pamodās, kaut ko iesaukdamies savā dīvainajā, neizteiksmīgajā cilvēka valodā. Delfins juta ūdenī uzsprakstam zēna šausmas. Dzirdēja, kā izbailēs trīs mazā, vārgā cilvēka sirsniņa.

Nekas neveicās, kā iecerēts. Delfins nezināja, kā pie­spiest zēnu no viņa nebaidīties; un viņš baidījās no tā, kas varētu notikt ar to nūju.

Hīlasam pietrūka delfīna. Kāpēc tas atkal pazuda? Ko viņš darīja nepareizi?

Zēns bija vārgs no izsalkuma un slāpēm un tik nogu­ris, ka tikko spēja noturēties uz dēļa, kur nu vēl airēties. Lūpas bija sasprēgājušas, miesa uzburbusi un bāla no ilgas mirkšanas ūdeni. No ievainojuma rokā bija nolo­bījusies krevele, un nu roka sūrstēja un smeldza. Kļuva arvien grūtāk palikt nomodā.

Galvā te ieskanējās, te apklusa Izi balss: Nāc, Hīlas, pasteidzies un atrodi mani. Esmu izsalkusU

Turpat bija Telamons; draugs nepacietīgi klakšķināja ar mēli. Tu taču netaisies padoties? Pēc visām tām nepatikšanām, kas man izcēlās pēc ratu nozagšanas!

Vilnis uzpļaukāja viņu no miega.

Bet tas nebija vilnis; tas bija jūraszāļu kušķis.

Delfins bija atgriezies.

Hīlass bija vienlaikus priecīgs un nobijies. Sirds sāka strauji sisties; zēns ar vienu roku saķēra dēli, otrā sažņau­dza dunci. Vai dzīvnieks atkal metīsies virsū?

Šoreiz delfins nesmējās un neklakstināja zobus. Tas klusi peldēja, iznirstot virs ūdens tikai tik ilgi, lai ieel­potu, un tad atkal ienirstot. Varbūt tas vairs nedusmojās?

Hīlass piesardzīgi paņēma jūraszāles un pakustināja tās ūdenī.

Delfins papeldēja garām, uz viņu pat nepaskatīda­mies, tomēr bija skaidrs, ka dzīvnieks apzinās, ko zēns dara. Kad tas peldēja garām otrreiz, Hīlass redzēja, ka delfins aplūko nazi viņam dūrē. Zēns apmainīja rokas, nolikdams nazi uz dēļa un vilinoši kustinādams jūras­zāles ar brīvo roku. Viņš bija sasprindzis. Delfins arī bija sasprindzis.

Hīlass aizmeta jūraszāles tālāk viļņos un gaidīja.

Delfins peldēja garām un vieglītēm uztvēra zāles uz peldspuras priekšējās malas, pameta gaisā, veikli noķēra uz deguna, brīdi papeldēja uz sāniem un atkal papeldēja garām Hīlasam ar visām jūraszālēm.

Hīlass pasniedzās pēc kušķa. Viņš nespēja to saķert.

Bridi delfins spēlējās pats, pamezdams kušķi un atkal to notverdams. Tad tas aizmirsa par jūraszālēm un ienira. Hīlass uztraukti lūkojās dzelmē tam pakaļ. Vai delfins vēl atgriezīsies?