Dievi un karotāji

Piepeši viņš ieraudzīja dzīvnieku tālu lejā apbrīno­jami ātri nirstam uz augšu. Zēns neveikli mēģināja tikt nostāk. Delfins iznira tieši blakus, novicināja asti un kaut ko izmeta no Jūras taisni pāri Hīlasa galvai.

Priekšmets ar šļakstu iekrita ūdenī. Delfins peldēja pakaļ un vēlreiz izdarīja to pašu. Zivs. Delfins izmeta no ūdens zivi. Vai tas… vai tas mēģināja viņam palīdzēt7

Trešo reizi delfins uzmeta zivi pavisam augstu, un šoreiz Hīlasam izdevās to noķert. Viņš to ar triumfējošu kliedzienu piebeidza, sitot pret dēli, un iecirta zobus zivs vēderā. Asinis gardi izplūda uz izkaltušās mēles. Spļau­dams zvīņas, zēns aprija saldās, slidenās iekšas.

Izņēmis un apēdis acis, viņš nogrieza galvu un iemeta Jūrā kā ziedojumu; tad viņš, piepešas domas vadīts, iesvilpās un viegli papliķēja viļņus ar plaukstu.

Parādījās delfins. Hīlass vēlreiz izdarīja tāpat. Ņem, viņš sēca, tas tev. Viņš pameta asti; delfins to veikli noķēra un aprija veselu.

-   Paldies, Hīlass pateicās.

Delfins papeldēja viņam garām un tad atkal atpakaļ, mazliet tuvāk.

Hīlass pastiepa roku.

Delfins viegli noglaudās gar pirkstiem. Tā āda bija vēsa un neticami gluda, visgludākā virsma, kādu zēnam jebkad bija gadījies sajust. Dzīvnieks vēlreiz peldēja garām, maigi paberzēdams sānu zēnam pret plaukstu, un šoreiz tas ielūkojās viņam acīs. Delfīna acs bija brūna un gudra, un draudzīga; tā, šķiet, redzēja viņam cauri un juta visu, ko viņš bija pārdzīvojis: bailes no Vārnām, skumjas par Škicu, kaunu par nespēju aizstāvēt Izi, viņa vientulību. Tomēr zēns nojauta, ka dzīvnieks nepieder pie viņa pasaules. Delfīna skatiens bija dziļš kā Jūra, un, kaut ari tas bija dzīva radība ar miesu, spurām un kau­liem, dzīvnieks bija arī Jūras gars, kas piederēja Savvaļas pavēlniecei.

-   Paldies, Gars, Hīlass klusītēm pateicās.

Gars peldēja viņam apkārt un tad uzlika degunu uz dēļa un viegli pagrūda.

Beidzot Hīlass saprata. Delfīns nemaz nemēģināja nomest viņu no dēļa. Tas mēģināja viņu stumt uz zemes pusi.

Pēc tam viss veicās daudz labāk. Hīlass zināja, ka nav jābaidās, un Gars zināja, ka nedrīkst grūst pārāk stipri. Šķita, ka viņš zināja pat to, kad Hīlasam jāatpūšas, un, klusi šņākuļodams, meta lokus, līdz zēns bija gatavs doties tālāk.

Taču beidzot Hīlass bija pārāk nokausēts, lai noturē­tos uz dēļa. Viņš juta, kā ieslīd Jūrā, un zināja, ka vairs nebūs spēka uzkāpt atpakaļ. Likās, ka to zina arī Gars, jo viņš peldēja zem zēna, it kā piedāvājot nest viņu uz muguras. Hīlass pat nedomājot satvēra delfīna muguras spuru abās rokās, uzmanīdamies, lai duncis nepieskartos maigi pelēkajai ādai, un Gars sāka viņu vienmērīgā gaitā vilkt uz zemes pusi.

Zeme tuvojās pārsteidzošā ātrumā. Hīlass pārgurumā neskaidri saskatīja augstu kalnāju mežacūkas kupra formā un tumšsarkanas, putnu izkārnījumiem noķēzītas klintis. Viņam šķita, ka dzird jūras kraukļu dobjos ķēr­cienus un vēl kaut ko pilnīgi nesaprotamu: neskaidru, neparastu, čalojošu dziesmu.

Vējiņš pārskrēja pāri Jūrai, nogludinot viļņus lielos, tumšos laukumos it kā tur būtu kādas milzīgas, nere­dzamas būtnes pēdu nospiedumi. Gars papeldēja garām zemesragam, un Hīlass pamanīja tur alas ēnaino muti. No alas iekšienes viņš sadzirdēja atbalsojamies to pašu savādo dziesmu. Kas šī bija par vietu?

Prātā atausa mirstošā keftieša vārdi. Spuru ļaudis tevi aizvedīs uz savu salu… zivis, kas lido, un alas, kas dzied… pakalni, kas iet, un bronzas koki…

Tad viss aizmirsās, un Gars. viņu iznesa platā, rāmā līcī, kur mazi vilnīši apskaloja baltu oļu pludmali un ūdens bija koši zils.

Zēna kāja atdūrās smiltīs. Smiltis. Viņš atvieglojumā iekunkstējās, palaida vaļā Garu un atslīga slidenu, vio­letu jūraszāļu audzē. Izrāpies krastā, kur viņu nevarēja aizsniegt viļņi, zēns sabruka.

Pēdējais, ko viņš dzirdēja, pirms iekrita nemaņas miegā, bija Gara klusā šņākuļošana, tam klusi peldot seklumā.

16

Pirra nekad nebija redzējusi kādu putnu peldam, patiešām peldam zem ūdens. Tas bija melns ar zaļām acīm. Vai tas bija burvju putns, jo dzīvoja šajā salā, vai arī zem ūdens peldēja daudzi putni, tikai viņai to neviens netika teicis?

Meitene skaudīgi skatījās, kā lidonis iznirst ar zivi knābī un norij savu laupījumu. Ierūcās vēders. Bija aizri­tējusi vesela diena un nakts, kopš zvejnieks viņu pameta šeit ar ūdens maisu un pāris žāvētām kefalēm. Kopš tā laika Pirra bija apēdusi tikai sauju putekļainas salvijas.

Keftiu nekad nebija jādomā par ēdienu. Kad Pirra bija izsalkusi, meitene tikai sasita plaukstas un vergs atnesa visu, ko vien viņa vēlējās: gardas, ceptas sezama sēklās apvārtīta siera bumbiņas, grilētu astoņkāji ar skābeņu pildījumu, ar valriekstiem apkaisītas un ar medu pārlie­tas vīģu kūkas.

Bet šeit klinšu ielokos peldēja zivis, taču ik reizi, kad meitene noliecās kādam dīķītim pāri, tās nozuda. Pirra nemūžam nebūtu iedomājusies, ka zivis kustas. Tās viņa bija redzējusi tikai zīmējumos un šķīvī.

Sala viņu negribēja. Jūrasputni uz viņu kliedza, un pēdās dūrās asi akmeņi. Jūra nelielajā līcītī nerimtīgi cēlās un plaka, apšļakstot viņu ar šļakatām, kas sūrstēja