Dievi un karotāji

-   Es taču teicu, ka esmu viena! Samaksāju zvejnie­kam, lai palīdz man aizbēgt. Viņš mani nodeva un atstāja šeit.

-   Kāpēc lai es tam ticētu? Tu esi ķerta. Un tu mani nodevi Vārnām.

-   Es neesmu ķerta!

Zēns pameta ar galvu. Viņu kuģi šobrīd ir otrā zemesraga pusē, vai ne?

-   Ja tā būtu vai tu domā, ka viņi mani sūtītu zagt zivi?

Uz to viņam nebija, ko atbildēt.

-   Es tev teicu, meitene atkārtoja, ka šī ir Dievietes sala. Te neviena nav! Brīdi zēns viņu pētīja. Tad viņš pagriezās un aizgāja atpakaļ pie sava ugunskura.

Pirra apskaitās. Keftiu neviens viņai negrieza muguru. Tā skaitījās vislielākā necieņa.

Kad svešais viņu joprojām ignorēja, Pirra sacīja:

-   Tas zvejnieks izstāstīs manējiem, kur es esmu, un viņi atbrauks man pakaļ. Viņi atvedīs Vārnas. Tev no šīs salas vajag tikt prom tikpat ļoti kā man.

Zēns turpināja kasīt pelnus no ceptās zivs. Tā smar­žoja neticami gardi.

-   Es atradu kuģa vraku, viņa piebilda. Ja es tev parādītu, kur tas ir, tu varētu no paliekām uzbūvēt laivu, un tad mēs tiktu prom.

Viņš ātri ēda, stūķēdams mutē drupano, balto gaļu un kraukšķinādams ādu.

-   Iedod man arī, Pirra pavēlēja.

-   Noķer pati! Hīlass pilnu muti uzbrēca.

-   Kā tu uzdrošinies! Dod man arī!

-   Ķer pati vai mirsti badu. Man vienalga.

Meitene norāva no tunikas vienu no zelta kniedēm.

-   Ņem.

Zēns sarauktām uzacīm pablenza uz meiteni. Kas tas ir?

-    Tas ir zelts. Tas ir vērtīgs. To izmanto, lai pirktu visu ko.

-   Tad jau šeit no tā nav nekādas jēgas, ko?

-   Vai tad tu nezini, ko tas ir vērts? Tu varētu nopirkt visu, ko vēlies.

Zēns palūkojās apkārt. No kā tad?

Pirra sakoda zobus. Ja tu man neiedosi gabalu tās zivs, es tev nerādīšu, kur ir vraks.

Viņš nejauki iesmējās. To es varu atrast bez tevis. Pretīgi noslaucījis pirkstus tunikā, viņš paspraucās mei­tenei garām un aizslāja uz Jūru.

Pirra smagiem soļiem gāja pakaļ. Viņa bija tā noskai­tusies, ka bija jāmirkšķina acis, lai nesāktu raudāt, un vaigs pēc sitiena dega kā ugunī.

Meitenei iešāvās prātā: ja nozagtu puiša nazi, tad varētu piespiest viņu pakļauties taču to pašu bija iedo­mājies arī zēns un iebāzis ieroci aiz jostas. Vēl Pirra bija atradusi ūdeni, bet viņš ne. Vai to varētu izmantot? Bet, ja pateiktu viņam par alu, viņš darītu viņai pāri tik ilgi, līdz nāktos pateikt, kur tā ir.

Līcī kaut kas iemirdzējās. No Jūras izlēca liela, spīdīga radība un iekrita atpakaļ, uzšļācot augstas šļakatas.

Zēns atplauka smaidā un ieskrēja ūdenī. Viņš spalgi iesvilpās.

Radījums līcī pagriezās un peldēja viņam pretī.

Pirrai pārsteigumā atvērās mute.

Delfins bija daudz lielāks, nekā viņa bija iztēlojusies, un daudz skaistāks par jebkuru gleznojumu Dievietes Namā. Meitene apbrīnā vēroja, kā tas izliec muguru ārā no ūdens un atkal pazūd viļņos: iekšā, ārā, iekšā, ārā gra­ciozā, līganā ritmā. Tam tuvojoties, viņa izdzirda klusu, šņākuļojošu elpu. Viņa redzēja tā svēto smaidu. Viņa pie­lika dūri pie pieres un palocījās.

Zēns iebrida līdz vidum ūdenī un gaidīja. Delfins pie­peldēja tuvāk. Tas aizskāra viņu ar savu sānu.

Pirra jutās apstulbusi. Viņa neticīgi vēroja, kā del­fins met lokus ap zēnu, kurš viegli šļakstināja tam virsū ūdeni; šķita, ka delfīnam tas patīk. Zēns iebrida dziļāk un laidās peldus. Delfins atkal tuvojās un palēnināja gaitu. Zēns ar abām rokām saņēma tā spuru, un delfins vilka viņu līdzi. Tas peldēja ātrāk, un peldētājs izstiepās, trau­coties pāri viļņiem kā lidojot.

Pirra stāvēja, palikusi bez valodas, un noskatījās, kā zēns un delfins aizpeld prom līcī. Kas tas bija par zēnu, ka pie viņa nāca Dievietes radība?

Izmetuši platu loku, abi atgriezās pie krasta. Zēns palaida delfīnu vaļā, izbrida seklumā, un stāvēja tur, noskatoties, kā tas aizpeld. Viņš smaidīja; kaulainā seja bija pilnīgi pārvērtusies.

Viņš ieraudzīja Pirru, un smaids izdzisa. Nu, viņš strupi noteica, tagad būs tā. Tu darīsi to, ko teikšu es. Tagad parādi man to vraku.

18

Hīlass bija gandrīz pārliecināts, ka meitene melo par burvestībām bet vai viņa meloja arī par to, ka uz salas neesot Vārnu? Viņš lika tai iet pa priekšu, turot pie mugu­ras nazi gadījumā ja nu tā mēģinātu ievest viņu slazdā.

-    Au, au! viņa visu laiku kunkstēja, lēnītēm iedama pa oļiem. Vai viņa nekad agrāk nebija staigājusi basām kājām?

Viņš neticēja meitenes stāstam par bēgšanu. Kāpēc lai viņa bēgtu? Kaut arī noplukusi un netīra, viņa acīmre­dzami bija kāda vadoņa meita. Tik daudz zelta uz rokām un kakla un uz tās purpura tunikas. Ja nu vienīgi viņa tiešām bija traka un atstāta te, lai tiktu no viņas vaļā. Kvēlojošā sirpja formas brūce vaigā šķita to apliecinām.

Lai kāds arī būtu iemesls, skuķis maisījās pa kājām. Bija skaidrs, ka viņa pilnīgi nemaz nespēja gādāt par sevi, bet Hīlasam jau tā bija darba pilnas rokas, lai pats izvilktu dzīvību kur tad nu vēl barot viņu. Zēns izlēma samierināties ar svešinieci tikai tik ilgi, lai uzbūvētu plostu, un tad viņu pamest.