Dievi un karotāji

Mantu vākšana bija smags darbs. Hīlass joprojām jutās noguris no Jūrā pārciestā, un viņa muskuļi brēktin brēca pēc atpūtas. Pat lai atraisītu vienu airi, bija ilgi jāpūlas un jāsvīst.

Ieradās Gars un peldēja šurpu turpu, mēģinādams pievērst sev uzmanību. Hīlass viņu mazliet apšļakstīja, zinot, ka delfīnam tas patīk, bet tad atkal ķērās pie darba. Tas Garu, šķiet, saērcināja viņš visu laiku māja ar galvu un klakstināja zobus. Šķita, ka tas kaut ko grib. Hīlass nezināja, kā lai paskaidro, ka ir aizņemts, un beigās Gars padevās un aizpeldēja prom.

Beidzot airis bija atbrīvots, un Hīlass uznesa to augs­tāk vrakā, kur nesniedzās viļņi.

Viņam iešāvās prātā, ka tas viss būtu jautri, ja te būtu Telamons. Telamons būtu labi izplānojis, kā savākt man­tas no vraka, un viņi būtu pārtraukuši darbu, lai pacīk­stētos un viens otru apšļakstītu. Un Izi būtu ļoti patikusi Jūra un visas jaunās radības. Un Škics tekalētu šurpu turpu, luncinātu asti un medītu kaijas…

-   Kāpēc tu mitējies? meitene uzsauca.

-   Varbūt labāk aizej sameklē mums kaut ko ēdamu? viņš sauca pretī. Te ir daudz zāles, no kā nopīt zvejas tīklu, un tu varētu izlikt pāris cilpu.

Neizskatījās, ka viņa būtu sapratusi. Kas ir cilpa?

Hīlass bezspēcīgi noplātīja rokas. Tas skuķis bija kaut kas neiedomājams. Tīrais brīnums, ka viņa vispār bija tik ilgi izdzīvojusi.

Viņš ilgi nocīnījās, lai atbrīvotu vēl vienu airi, un, kad zēns atkal pacēla galvu, saule jau slīga zemāk un meiteni nekur nemanīja. Dēli ari ne.

Hīlass neticībā pamanīja to dreifējam Jūrā. Viņa to noteikti bija aizmetusi speciāli.

Zēns sāka prātot, kā lai nokļūst uz zemes, kad ierau­dzīja meiteni kāpjam pāri zemesragam ar ūdens maisu, kas piepildīts no jauna.

Viņa ieraudzīja dēli, un meitenei palika vaļā mute. Es negribēju, lai tā notiek, viņa taisnojās. Es tikai to ievilku un atstāju uz akmeņiem. Domāju, ka tas paliks turpat, kamēr būšu prom.

-    Kāpēc tu vispār tā darīji? Hīlass nikni kliedza.

-   Kā tu tiksi atpakaļ?

Ignorēdams jautājumu, viņš sasēja airus kopā, aiz­vilka tos līdz vraka malai un grūda uz viņas pusi. Ķer ciet! viņš uzsauca. Un noķer!

Kad Hīlass beidzot tika krastā, viņam jau gribējās skuķi nožņaugt. Tu tiešām esi ķerta, vai ne? Vai tad tu nesaproti: ja es būtu aizskalots un noslīktu, tu nomirtu badā?

-    Bet, ja tu būtu mani izsekojis un redzējis, kur es atradu ūdeni, viņa atcirta, tad tev manis vairs neva­jadzētu un tad tu mani te pamestu nomirt badā!

Hīlasu māca kārdinājums atcirst, ka viņš jebkurā laikā, kad vien iegribētos, varētu atrast, kur viņa tiek pie ūdens, sadzenot viņai pēdas, bet negribējās, lai viņa kļūtu vēl piesardzīgāka. Ja tu vēl mēģināsi izstrādāt šitādus jokus, viņš draudēja, mans delfīns tevi apēdīs.

-   Delfīni neēd cilvēkus.

-   Kā tu zini, ka manējais neēd?

Tas viņu apklusināja.

Beigu beigās viss, ko viņi tajā dienā sadabūja, bija virve, vēja zutnis un buraudekla gabals, ko viņi izklāja uz oļiem izžūt.

Nometnē Hīlass uztaisīja lingu un ar veiksmīgu metienu nomedīja kādu jūrasputnu. To viņš izcepa oglēs un visu apēda.

Meitene apskaitās. Tas nav godīgi!

-    Ir gan. Pirmais izdzīvošanas likums: palīdzi tikai tiem, kas palīdz tev. Bet tu nepalīdzēji.

-   Ko tad tas nozīmē? Es atradu vraku un ūdeni!

Zēns paraustīja plecus. Tos es būtu atradis tik un tā.

Viņa pārskaitusies aizslāja. Pēc brīža atgriezās ar trim

svārkos saņemtiem ūdensežiem. Tos viņa apēda jēlus, izbakstot glumās iekšas ar kociņu.

Tas Hīlasā radīja aizdomas. Kā tas var būt, ka tu nezini, kas ir cilpa, bet zini par ūdensežiem?

-   Esmu redzējusi, kā vergi tos virtuvē gatavo, viņa attrauca. Un tos sauc par jūrasežiem.

-   Kas ir virtuve?

Meitene palūkojās uz viņu.

Pēc brīža viņa jautāja: Kas ir ezis?

-   Eži ir tik lieli kā mežakuiļi, Hīlass meloja. Viņiem ir milzīgi ilkņi, un viņi uzglūn no krūmiem un naktī izlec laukā.

Meitene izbijusies pameta skatienu aiz muguras. Tā viņai ari vajag par to, ka pazaudēja dēli.

Hīlass neļāva viņai līst savā būdā, tāpēc meitenei bija jābūvē pašai savs miteklis. Tas bija bezcerīgi, un, tā kā viņa nebija iedomājusies savākt sausas jūraszāles gulē­šanai, nācās gulēt uz akmeņiem. Zēnam gandrīz sametās

meitenes žēl. Tad Hīlass sev atgādināja, ka viņējie ir uz vienu roku ar Vārnām.

Pār plecu viņš saskatīja meiteni sarāvušos zem viņas nožēlojamās žagaru kaudzes otrā pusē ugunskuram. Viņa bija nomodā. Droši vien modri vēroja, vai nenāks kāds ezis.

Nakts sabiezēja, un Hīlass gulēja, klausīdamies viļņu čukstoņā uz oļiem. Viņam pietrūka Izi. Viņam pietrūka māšeles pļāpu un nebeidzamo jautājumu. Ar Izi ir tā, Telamons reiz bija teicis, ka viņa vienmēr taisa kaut kādu troksni. Viņa vai nu runā, vai dzied, vai dungo, vai ari vienkārši mētājas ar akmentiņiem. Man šķiet, ka viņai pa īstam sāpētu, ja būtu jāklusē.

Hīlass neomulīgi grozījās savā jūraszāļu guļvietā. Zēnam viņu abu pietrūka. Šķita, ka aizritējuši jau vairāki mēneši, kopš viņš tos pēdējo reizi redzēja. Bija biedējoši iedomāties, ka ir pagājušas tikai dažas dienas.