Dievi un karotāji

Slīgstot miegā, zēns dzirdēja līcī klusi šņākuļojam Garu. Pirmīt delfins viņam centās kaut ko pateikt. Vai viņš bija atgriezies, lai mēģinātu vēlreiz? Hīlass bija pārāk noguris, lai to noskaidrotu.

Rīt, viņš sev sacīja. Rīt viņš būs turpat.

Delfins sāka patiesi uztraukties. Viņa bars bija pazu­dis. Tā vēl nekad agrāk nebija gadījies.

Sākumā, kamēr viņš palīdzēja zēnam, viss bija kār­tībā. Delfins dzirdēja tos sasaucamies, medījot kefaļu baru; tad tie bija devušies norīvēt vēderus vienā no salas smilšainajiem līčiem. Pēc tam viņš bija pārāk tālu, lai tos sadzirdētu, taču neuztraucās. Dzīvnieks zināja, ka varēs tos atrast, kad vien gribēs.

Bet šoreiz ne.

Atgriezies viņš uzreiz pārmeklēja Zildzelmi, bet neko tur neatrada tikai mazliet kefaļu palieku. Viņš apmeta loku salai. Pārmeklēja Melndzelmi, uztraukti klikšķi­nādams, mēģinot kaut kur samanīt pazīstamos, mīļos apveidus.

Nekā. Vienā spuras vēzienā visi bija prom, pametot viņu vienu.

Izbāzis degunu virs Malas, viņš izsvilpa savējo vār­dus Augšā. Šoreiz viņš uztvēra tikko dzirdamu atbildi. Balsis izklausījās savādi slāpētas it kā tās skanētu caur zemi. Kā tas varēja būt? Viņš dzirdēja, ka pārējie ir tepat netālu, taču nespēja tos atrast. Ko tas nozī­mēja?

Zēns varētu palīdzēt. Kaut ari cilvēks, viņš bija gudrs, daudz gudrāks, nekā delfīns sākumā domāja. Viņš maz­liet prata peldēt un pat uz dažiem klikšķiem aizturēt elpu, un, kaut arī nemācēja saprasties ātri plūstošajā delfīnu valodā, viņa runā bija kaut kāds raupjš siltums un viņš runāja ļoti izjusti, tāpēc parasti delfīns varēja saprast, ko puika domā. Delfīns jutās drošs: ja zēns zinātu, ka bars ir pazudis, viņš palīdzētu tos atrast.

Diemžēl viņš neklausījās. Kopš bija uzradusies tā mei­tene, viņš bija pārāk aizņemts strīdoties.

Delfīns īsti nezināja, ko lai domā par meiteni. Vienreiz viņa, būdama viena mazajā līcī, bija ar savām tievajām krabja kājām iebridusi ūdenī, it kā gribētu sadraudzēties. Delfīns bija piepeldējis tuvāk un viegli piebikstījis, bet viņa bija apkritusi un sākusi šļakstīties, un tvērusi pēc gaisa, tāpēc viņš nepatikā aizpeldēja atkal prom. Kārtē­jais cilvēks, kas neprot peldēt.

Uz zemes valdīja tumsa un klusums. Abi cilvēki gulēja tajā nekustīgajā nāves miegā, kas delfīnu tā satrauca. Viņam nepatika, ja zēns pārstāja kustēties. Delfīns nekad nemitējās kustēties. Viņš nespēja iztēloties, kā tas būtu. Bija bail pat iedomāties par to.

Dzīvnieks nepacietīgi peldēja augšup un lejup. Cil­vēki modīsies tikai tad, kad kļūs gaišs. Ko tikmēr iesākt? Delfīns jutās pārāk noraizējies, lai medītu. Turklāt bija jāpaliek Malas tuvumā, kur viņš pēdējo reizi bija sadzir­dējis baru.

Būt vientuļam bija sāpīgi. Delfīnam pietrūka mātes maigo nopūtu un viņas skaistā, slaidā ķermeņa skaņas, tam traucoties Zildzelmē. Viņam pietrūka pat mazās māsas un tās smieklīgo mēģinājumu spēlēt jūraszāļu ķeršanu.

Augšā vēl bija tumšs, kad delfīns izlēma. Viņam bija jāatrod savs bars, bet viens viņš to nevarēja. Viņam bija apnicis, ka viņu ignorē. Bija jāpiespiež zēns uzklausīt.

Un, lai to panāktu, viņam bija jādodas turp, kur vēl nebija bijis neviens delfīns.

Hīlass iztrūkās no kaitinoša sapņa, kurā ķertā kef­tiešu meitene bija nozagusi viņa nazi.

Saule vēl nebija uzlēkusi, un debesis tik tikko kļuva pelēkas. Nazis bija turpat pie sāna, bet ūdens maiss bija pazudis. Meitenes nebija viņas būdā, un arī krastā viņa nebija saskatāma. Droši vien aizlavījusies piepildīt maisu, kamēr viņš gulēja. Vai ari iekritusi Jūrā un noslīkusi; tas būtu slikti, jo viņam skuķis bija vajadzīgs, lai palīdzētu uzbūvēt plostu.

Domādams par to, viņš pamanīja meiteni iznirstam no ērkšķu krūmiem zemesraga pakājē.

-           Labi, ka tas nu ir noskaidrojies, viņš sausi sacīja.

-   Tagad es zinu, kur tu dabū ūdeni. Kas tur ir avots?

Meitene, šķiet, viņu nedzirdēja. Viņa bija aizelsusies un bāla, un apdegums uz vaiga izskatījās kā koši sarkans sirpis.

-   Es atradu tavu delfīnu, viņa izdvesa. Ir ļauni.

19

Delfins tikai gribēja piespiest cilvēkus sevi uzklausīt. Viņš bija domājis: ja izdotos tikt uz zemes, viņiem būs vien jāpievērš uzmanība un tad abi palīdzēs atrast baru. Bet Jūra sadusmojās par to, ka delfins mēģina to pamest. Tā grūda viņu tālāk un tālāk ārā no līča, un nu viņš bija iestrēdzis.

Bridi viļņi vēl atvēsināja asti, bet tad tie bēgumā apslka un atstāja viņu, izmestu smiltis. Delfins locījās un ķepurojās, bet atpakaļ netika. Viņš nobijās. Viļņu šalkas bija dzirdamas, taču neaizsniedzamas.

Augšā viņš savā mūžā bija bijis vien uz dažiem klik­šķiem, lēcienā, un tad allaž, šļakatām šķīstot, iekritis atpakaļ vēsajos, zilajos viļņos. Bet nu viņš bija iespros­tots šajās briesmīgajā vietā, kur viss bija ass un brūns, un sauss, un karsts.