Dievi un karotāji

-   Mēs to paveicām, viņš klusītēm noteica.

Pirra, aizvien tverdama pēc elpas, palūkojās lejup stiklaini dzidrajā ūdenī. Viņas kājas bija gaiši zaļas un pa

pusei pazudušas šūpīgā purpura mudžeklī. Starp pēdām kaut kas spīdēja.

-    Mums vajadzētu kaut ko ziedot, Hīlass ieminē­jās, lai pateiktos Jūrai par to, ka tā ļāva viņam dzīvot.

-    Mēs jau ziedojām, Pirra rādīja. Paskaties tur lejā!

Viens no mazajiem zelta cirvīšiem bija atrisis viņai no tunikas un nogrimis dzelmē.

-   Ā, tas ir labi, Hīlass pamāja. Jā. Tas ir labi.

21

Hīlass visu dienu nebija domājis par ēšanu, bet nu piepeši sajutās izbadējies kā vilks.

Abi ar Pirru devās meklēt barību, un sala atmaksāja par viņu pūliņiem. Hīlass klinšu dīķītī noķēra krabi un ar lingu notrieca kaiju, bet Pirra klintīs sameklēja jocīgu augu, ko nodēvēja par jūras sparģeli; Hīlass nodomāja, ka tas izskatās pēc tukla, zaļa mazuļa pirkstiem.

Pat Gars palīdzēja viņš izmeta oļainajā pludmalē kaut kādu glumu, pelēku kunkuli, kas palika guļam, vārgi cilādamies: tas bija astoņkājis. Hīlass grasījās mest to atpakaļ, bet Pirra viņu pierunāja to nobeigt. Viņa ari gri­bēja, lai Hīlass to neradījumu iztīra, bet viņš atcirta, lai tīra pati, un tā meitene to izkasīja ar žagaru, visu laiku viebdamās tā, it kā nekad mūžā nebūtu redzējusi iekšas. Tad viņi izcepa astoņkāji uz ugunskura.

Zēns iedeva Pirrai šo to no sava guvuma, un viņa tam no savējā. Viņa pastāstīja, ka astoņkāji esot svēti, jo tiem ir zilas asinis, un tas Hīlasu gandrīz atturēja no pamēģināšanas, bet neradījums izrādījās gards, ļoti sīksts un salds. Ari jūras sparģelim nebija ne vainas. Mei­tene to bija izsautējusi saplēstajā traukā, un augs bija tikpat kraukšķīgs kā mārdadži; tas garšoja pēc Jūras.

Kad viņi bija paēduši, saule jau laidās uz rietu un no klintīm sāka snaicīties ēnas. Hīlass sēdēja un ar ērkšķi

bakstīja zobus, bet Pirra sarauktām uzacīm šķetināja matos savēlušos mezglus. Viņai no tunikas bija nokrituši vēl daži no zelta cirvīšiem, bet meitenei vēl atlika kakla­rotas un rokassprādzes. Rēta uz vaiga dega koši sarkana. Hīlass nodomāja: savādi, ka viņa tā viebjas par mezgliem matos, bet vispār nesūdzas par apdegumu.

Viņš iedomājās, ka varētu sadabūt kādu drusku altejas saknes, lai uztaisītu kompresi, taču nolēma tomēr to nedarīt. Meitene bija palīdzējusi izglābt Garu, bet tāpēc vien jau nekļuva par draudzeni. Hīlass nebija aizmirsis, ka viņas ļaudis bija uz vienu roku ar Vārnām.

Turklāt kā lai viņi iedraudzējas, ja Hīlasam būs viņa jāpamet te? Zēns tāpēc jutās arvien nelāgāk, bet izskatī­jās, ka citas izejas nemaz nav. Nevarēja ņemt meiteni līdzi uz Likoniju. Bija jāatrod Izi. Hīlass sev iegalvoja, ka ar svešo meiteni viss būs labi. Viņš tai atstās daudz ēdamā, un te noteikti piebrauks kāda laiva un viņu paņems. Ja laiva sagadīšanās pēc būs Vārnu kuģis, tad viņš tur neko nevarēs darīt.

Kad sāka sabiezēt krēsla, meitene kļuva nemierīga, un Hīlass uzminēja, ka viņa raizējas par ežiem. Tur gan viņš kaut ko varēja vērst par labu. Zēns sāka tai stāstīt, kādi eži ir patiesībā, bet Pirra izskatījās tik iztrūkusies, ka viņam paspruka smiekli. Drīz vien Hīlass jau vārtījās pa oļiem, bet viņa plati smaidīja un piesedza ar plaukstu vaigu, lai pasargātu kreveli.

-   Nespēju noticēt, ka tu to izdomāji, viņa skumīgi pārmeta.

Viņš izslaucīja acis. Tev būtu vajadzējis redzēt savu seju.

Meitene knibināja rokassprādzes. Tu patiesībā neesi karotājs, vai ne?

-   Bet tu neproti burt.

Abi mulsi uzsmaidīja viens otram.

-   Bet es esmu virspriesterienes meita. Par to es ne­meloju.

-   Kāpēc tad tu aizbēgi?

Pirras seja apmācās. Man bija tas jādara.

-   Nebija vis! Tu esi bagāta. Tev ir viss.

-    0 jā, es esmu bagāta, viņa pārsteidzoši rūgti atcirta. Vai redzi šo tuniku? Tā ir krāsota ar keftiešu purpuru to taisa no tūkstošiem gliemju. Tas maksā vai­rāk par zeltu.

Zēns nošņaukājās. Tu tikai tā saki.

Viņa ziņkārīgi pavērās. Tu daudz ko nezini, vai ne?

-   Es zinu vairāk nekā tu.

-   Bet ne jau par Keftiu, to ne. Varu derēt, ka tu pat nezini, kur tā atrodas.

Hīlass neatbildēja.

-    Tas ir tālu dienvidos, un Keftiu ir tikpat liela kā Akeja, bet mums nav karotāju, tikai zemnieki un amat­nieki, un jūrnieki. Divpadsmitā daļa no visa iegūtā ražas, lopiem, precēm visiem ir jānes uz Dievietes Namu. Tur es dzīvoju. Nams ir desmit reižu lielāks par jūsu vadoņa cietoksni…

-   Nevar būt. Tik liels nav nekas.

-   Ir gan.

Hīlass uzmeta meitenei nedrošu skatienu. Kāpēc visiem tur ir kaut kas jādod?

Pirra saminstinājās. Reiz uz ziemeļiem no Keftiu bija kāda sala. Tā bija bagātāka un skaistāka par jebkuru citu, kas jelkad pastāvējusi, taču tās ļaudis sadusmoja Zemes Drebinātāju, un viņš piespēra kāju tik stipri, ka

tā uzsprāga. Tad pāri Jūrai traucās liels vilnis. Tas triecās pret Keftiu. Saule satumsa, un zemestrīce sagrāva Die­vietes Namu. Meitene pieklusa un vērās liesmās. Tas notika sen pirms manas dzimšanas, un nu viss ir uzcelts no jauna, bet mēs neesam aizmirsuši. Jūra dod dzīvību, bet tā arī nes nāvi.