Dievi un karotāji

Pirra iebrida dziļāk un pastiepa roku; Gars papeldēja garām un ļāvās noglāstīties. Runā, ka delfīni nekad nepārstājot kustēties, viņa sacīja. Tie spēj sadzirdēt visu, kas ir Jūrā. Un viņi redz tumsā. Viņi arī spēj redzēt cauri lietām. Delfins spēj ieraudzīt smiltīs paslēpušos pleksti un delfīnu mazuli tā mātes vēderā. Tie saskata sirdi cilvēka krūtīs. Viņa apklusa. Bet es vēl nekad neesmu satikusi nevienu, kas spētu ar viņiem sarunāties.

-   Patiesībā jau es to neprotu, Hīlass atzinās. Ne tā, kā viņi sarunājas cits ar citu. Bet dažreiz spēju uzminēt, ko viņš jūt. Un, kad delfins uz mani paskatās, tad ir tāda sajūta… it kā viņš spētu ielūkoties manā dvēselē… Zēns nokaunējies apklusa.

Gars appeldēja loku un ar peldspuru uzšļakstīja Pirrai ūdeni. Meitene iesmējās.

Hīlass gluži neviļus sāka stāstīt par to, kā dreifējis Jūrā, un par haizivi, un par to, kā delfīni viņu izglābuši. Tas bija atvieglojums viņai to izstāstīt; bet, kad viņš pieminēja zilo uguni, meitene strauji ierāva elpu.

-   Tu redzēji zilo uguni?

-   Kāpēc tu jautā? Ko tas nozīmē?

Pirra saminstinājās. Dažreiz Dieviete sauc delfīnus izdarīt to, ko viņa vēlas. Viņi piepeld tik tuvu, ka viņus apšļaksta Dievietes degošā, zilā ēna. Viņas ēna, Hīlas. Tā ir zilā uguns. Tas ir tas, ko tu redzēji.

Hīlass izbrida krastā; nakts vējš salti apdvesa ādu. Viņš atsauca atmiņā pirmo reizi, kad bija ieraudzījis Garu, tam paceļoties no Jūras mirdzoši zilā strūklakā. Zēnam aizrāvās elpa un sametās bail. Viņš negribēja, lai Gars būtu svēts. Hīlass gribēja, lai delfīns būtu viņa draugs.

Pirra brida viņam pakaļ, pa ceļam izgriezdama tuni­kas malu. Zilo uguni ir redzējuši tikai pavisam nedau­dzi, viņa klusiņām teica. Interesanti, kāpēc tu to ieraudzīji?

Zēns iedomājās par mirstošo keftieti kapā un viļņos peldošo matu cirtu. Viņam radās biedējoša sajūta, ka ir iesaistīts kādos lielos notikumos, par kuriem pašam nav nekādas nojausmas. Kāpēc viņš bija nokļuvis te Dievie­tes salā? Kas atradās aiz tām klintīm, kas neļāva nokļūt iekšzemē?

-   Hīlas, kas tu esi? Pirra jautāja. Kāpēc Vārnas tevi vajā?

Savādi, ka meitene tos pieminēja pirmā. Viņi vajā ārpusniekus, zēns piesardzīgi atbildēja.

-   Un tu esi ārpusnieks? Ko tas nozīmē?

Viņš izstāstīja. Man šķiet, ka jūs, keftieši, viņus dēvējat par savvaļas ļaudīm.

Meitene apdomāja dzirdēto. Esmu par viņiem dzirdējusi. Keftiu gan viņu nav palicis daudz. Runā, ka viņi turoties savrup augstajos kalnos. Bet es nezināju, ka viņi ir arī Akejā. Un kāpēc tad Vārnas medī ārpusnie­kus?

-  Tu labāk pasaki to man tu taču biji ar viņiem vienā apmetnē.

Pirra sabozās. Var jau būt, ka manai mātei ar viņiem ir kādas darīšanas, bet es ar viņiem neesmu uz vienu roku, ja tu tā domā.

-   Bet kaut ko taču tu noteikti zini! Kāpēc viņi tai naktī pie krasta metās man virsū?

-   Nezinu! Jūzerrefs teica…

-   Kas ir Jūzerrefs?

-   Mans vergs. Viņš sacīja, ka viņam esot pateikts tu esot mēģinājis nogalināt Testora dēlu, bet mums abiem šķita, ka tas bija tikai…

-   Ko? Hīlasu pārņēma šausmas. Tie ir meli!

-   Es jau teicu, ka mēs viņiem nenoticējām…

-   Es nekad nedarītu pāri Telamonam viņš ir mans labākais draugs!

Pirrai palika vaļā mute. Tu esi draugos ar Testora dēlu? Bet… tas ir galīgi neloģiski.

-   Kāpēc? Jo viņš ir bagāts, bet es nabags?

-   Nē, tāpēc, ka viņš ir tas zēns, ar ko man bija jāpre­cas, un tāpēc, ka viņš…

-   Telamons? Tev ar viņu bija jāprecas? Un tu pat neie­domājies man to izstāstīt?

-   Kāpēc lai es to stāstītu? Man pat neienāca prātā, ka jūs varētu būt draugi!

-   Kāpēc ne?

Meitene atvēra muti, gribēdama atbildēt, bet tad atkal aizvēra. Viņas seja sastinga. Hīlass redzēja, kā viņa apņemas vairs neteikt ne vārda. Pirra tam uzticējās ne vairāk, kā viņš pats tai.

-   Tu kaut ko slēp, viņš pārmeta.

-   Tu tāpat, viņa atcirta. Kur tu dabūji to dunci? Kā tas var būt, ka tu zini, kā mēs saucam ārpusniekus, ja pirms manis vēl nebiji saticis nevienu keftieti?

Zēns neatbildēja. Trauslais miers, kas bija radies starp viņiem, nu bija sagrauts. Iesim labāk gulēt, viņš strupi noteica.

-   Labi, Pirra tikpat strupi atbildēja.

Tonakt Hīlass gulēja savā būdā un klausījās, kā melni viļņi apskalo oļus.

Telamons ne reizes nebija pieminējis līgumu ar Kef­tiu. Bet viņš arī nekad nerunāja par to, kas notika Lapitosā, Telamons teica, ka tā būtu izrādīšanās. Un viņam noteikti būtu bijis kauns par to, ka jāprecas.

Bet varbūt Pirra meloja. Varbūt viņa to bija izdomā­jusi, lai novērstu uzmanību no Vārnām.

Jūra norima, un debesīs pacēlās dilstošs mēness, bet Hīlass joprojām nespēja iemigt. Sarunas par Vārnām bija viņus satuvinājušas. Viņš iztēlojās šurp traucamies drū­mus kuģus ar melnām burām. Vai Jūra viņus atnesīs uz šejieni? Vai Pirra viņu nodos?

Viņas būdā valdīja klusums, taču pēc meitenes elpas Hīlass nojauta, ka viņa neguļ.

Viņa kaut ko slēpa. Noteikti.

Nu ko, viens tagad bija skaidrs. Viņš nevarēja meite­nei uzticēties. Tiklīdz viņi būs uzbūvējuši plostu, Hīlass viņu pametīs.

/

22