Dievi un karotāji

Gliemežvāks Pirras rokā bija nevainojami veidots, tikai vienā malā tam bija sīciņš robs. Tas noteikti bija tai­sīts Keftiu vienīgi tur prata tā apstrādāt akmeni. Saikne ar mājām lika Pirrai sajusties mazliet labāk, taču pūst viņa neuzdrošinājās. Tā varētu iebrukt visa ala.

Cieši turēdama savu atradumu, meitene sāka pētīt nogruvumu, kas bija nobloķējis izeju. Nekādas spraugas nebija redzamas. Nu ko, tad es tādu uztaisīšu, viņa nomurmināja.

Pirra izkustināja nelielu akmeni un nolika to aiz muguras. Tad vēl un vēl vienu. Viņa darbojās arvien ātrāk un aizvēla tos akmeņus, kas bija pārāk lieli, lai tos

paceltu. Alā atbalsojās akmens graboņa, izgaisinot izsal­kušo spoku nopūtas. Pirrai šķita, ka viņa būvē sienu no trokšņa, lai turētu viņus pa gabalu.

Beidzot viņa pārstāja darboties, lai atvilktu elpu. Ar gliemežvāka galu viņa paklaudzināja pa klintīm priekšā un klausījās, vai nesadzirdēs tukšumu, kas liecinātu, ka tūlīt būs atrasta eja.

Nekā.

Viņa piesita vēlreiz.

Otrā klints pusē kaut kas paklaudzināja pretī.

25

-   Pirra! Hīlass mitējās darboties un ieklausījās.

No klints otras puses atkal atskanēja tie paši klauvē­jieni; tiem sekoja vesels runas ūdenskritums it kā vanagu valodā. Viņš atvieglojumā saguma. Pirra, tas esmu es! Runā akejiski, es keftiski neprotu!

Izbrīnīts klusums. Hīlas?

-   Vai esi ievainota?

-   Dabūju tikai punu galvā. Un tu?

Viņš papurināja galvu, bet tad atcerējās, ka viņa taču to neredz. Nē.

Zēns sāka aizvākt akmeņus. Spriežot pēc skaņas, arī Pirra darīja to pašu.

Meitene pajautāja, kā tas viņu atradis, un Hīlass izstāstīja, kā bija attīrījis ceļu pēc pirmā akmeņu nogru­vuma un tad apmaldījies alu labirintā. Viņš uzsvilpis Garam un sadzirdējis delfīna atbildes pīkstienu; tad izdzirdis Pirras balsi. Izklausījās tā, it kā tu ar kādu sarunātos.

-   Tā arī bija.

-   Ar ko tad?

-   Ar sevi.

Hīlass novēla vēl vienu klintsbluķi un sataustīja Pir­ras roku, kas izspraucās pa spraugu. Viņš to satvēra. Mei­tenes pirksti bija tik auksti kā zvēra nagi. Mēs dabūsim

tevi laukā, viņš solīja. Bet sprauga bija par mazu, un, abiem to paplašinot, apkārt tā vien grabēja oļi un krikstēja akmeņi.

-    Te viss sabruks, Pirra saspringti sacīja. Man jāmēģina tagad.

Viņai bija taisnība. Klintis vairs necik ilgāk neturēsies.

Hīlass ar abām rokām saņēma Pirras plaukstas locī­tavu. Turi otru roku aiz muguras, viņš pamācīja.

-   Plecus pagriez sāniski un zodu piespied pie krūtīm. Es izvilkšu tevi laukā.

-Ja nu es iesprūstu?

-   Neiesprūdīsi.

-   Tu to nezini.

-   Izelpo, viņš nomurmināja un parāva no visa spēka.

Meitene nepakustējās. Hīlass atspērās ar papēžiem

un vēlreiz pavilka. Klintis novaidējās. No griestiem sijā­jās smiltis. Pirra iekunkstējās. Tad viņa bija laukā, un abi klupšus metās atpakaļ tieši tajā brīdī, kad klintis nogruva.

Abi noputējuši klepoja un klausījās, kā izgaist dārdu atbalsis. Bija tik tumšs, ka Hīlass neredzēja Pirras seju, bet dzirdēja meitenes elpu. Vai viss kārtībā? viņš izdvesa.

-   Mhm. Bet zēns zināja, ka viņa noteikti ir nejauki saskrāpēta un ka viņš tās roku gandrīz izrāva no locīta­vas.

-   Hīlas? viņa klusi bilda.

-Jā?

-   Paldies.

Hīlass sarauca uzacis. Nāc! Es pirms brīža redzēju gaismas atspīdumu. Tur varētu būt izeja.

Viņš gāja pa priekšu, ar rokām un kājām taustīdams ceļu. Sienas bija glumas, un gaiss šķita pievildzis mit­ruma. Zēns juta, ka viņi dodas tālāk prom no Jūras salas nezināmajā sirdi. Aiz muguras viņš dzirdēja šļūcam Pir­ras sandales un dvašojam viņas elpu. Viņš iedomājās nebūt vienam tomēr ir pavisam citādi.

Hīlass apvaicājās, kā viņa pārdzīvojusi zemestrīci, un Pirra izstāstīja šaušalīgu stāstu par ļaudīm, ko dēvē­jot par Pazudušajiem, un to, kā viņai nācies rāpot pār akmenī sastingušiem līķiem. Zēns prātoja, kā gan Pirra nav sajukusi prātā. Varbūt meitene, kas bija Keftiu virspriesterienes meita, no spokiem nebaidījās. Bet varbūt Pirra vienkārši bija drosmīga.

Abi nonāca vietā, kur ala sazarojās divās. Viena eja bija tumša un klusa, bet no otras nāca ūdens čala un bija redzams gaismas atspīdums.

-   Man par to tur nav īsti laba sajūta, Pirra bažījās.

-   Bet tā ir gaišāka tur būs lielākas iespējas tikt ārā.

-   Zinu, bet tā šķiet… savāda.

Hīlass saprata, ko viņa ar to grib sacīt, bet šķita, ka nekādas lielas izvēles nav. Pēc īsas apspriešanās viņi devās tālāk pa to.

Gaismas atspīdums vērtās ūdeņaini zilzaļā mirdzā. Klintis visapkārt izskatījās viļņainas un izliektas it kā tur reiz būtu bijuši viļņi, bet kāds nemirstīgais tos būtu pārvērtis akmenī. Bērni samirka alā visu laiku pilēja, tecēja, čaloja. Atbalsis savijās noslēpumainā dziesmā it kā saprotamas, tomēr svešas.

Zēnam pār muguru noskrēja skudriņas. To dziesmu viņš bija dzirdējis jau agrāk. Tā bija viņu saukusi pāri viļņiem tajā dienā, kad Gars viņu bija atvedis uz salu. Pakalni, kas iet, un alas, kas dzied…

Piepeši vairs nevienā pusē nebija klinšu un atbalsis kļuva skaļākas; Pirra viņam blakus skaļi ierāva elpu.