Dievi un karotāji

Abu priekšā pletās plaša ala, kurā viļņoja brīnumaini zils ezers. No griestiem nokarājās bālas, vizuļojošas akmens lāstekas. No ūdens rāmās virsmas pacēlās baltu klinšu šķēpi, un pašā vidū bija sala, ko apvija izliekti pīlāri kā akmenī pārvērsti cilvēki. Virs salas no sprau­gas griestos lija spoži zilas gaismas kūlis.

Hīlass norija siekalas. Tā plaisa, viņš klusītēm sacīja. Tā varētu būt gana liela, lai mēs abi izrāptos laukā.

Pirra neatbildēja, bet zēns nojauta, ko viņa domā. Lai sasniegtu salu, būs jālaižas peldus un tad jākāpj augšā pa drūmajiem pīlāriem.

-   Mēs nevaram to darīt, meitene liedzās.

-   Šķiet, ka mums tomēr nāksies.

Ezers bija salts. Akmeņi zem kājām ļodzījās. Kaut kas aizslīdēja gar potīti. Ausīs zvanīja tā pati dīvainā, bur­buļojošā dziesma, ko caurauda tekoša ūdens skaņa tās avots nebija redzams; ezers bija biedējoši rāms.

Iebrienot dziļāk, zilā krāsa kļuva intensīvāka, līdz bērni nonāca gaismā: tajā pašā pārpasaulīgajā gaismā, ko delfīni atnesa sev līdzi toreiz, kad izglāba Hīlasu no haizivs. Gaisma apskaloja Hīlasu, iekrāsojot viņa miesu zilu. Dievietes ēna.

-   Mēs nevaram turpināt ceļu uz salu no šejienes, Pirra čukstēja. Tur ir par stāvu.

-   Mēs iesim no otras puses, viņš tāpat atsaucās.

Kad Pirra neko neatbildēja, Hīlass pagriezās un palū­kojās uz viņu. Viņa neizskatījās pēc meitenes, bet pēc ūdens gara: zila seja un melnas lūpas, un gari, sprogaini, melni mati.

Zeme pēkšņi krita dziļāk, un zēns ieklupa ūdeni līdz krūtīm. Es peldēšu, viņš klabošiem zobiem sacīja. -Ja tu neatceries, kā tas darāms, turies man pie pleciem.

Tuvumā kolonnas, kas sargāja salu, izrādījās milzīgas: dažas bija druknas un zemas, citas garas un slaidas. Visas stāvēja nolaistām galvām un cieši pie sāniem pie­spiestām rokām.

Hīlass juta, kā Pirras rokas viņam uz pleciem saspringst. Ja viņi pakustēsies… meitene izdvesa.

Virs galvas sprauga izskatījās lielāka, nekā bija rādī­jies no krasta. Ja bērni spēs to sasniegt, tad varbūt varēs izkāpt laukā.

Tik tikko uzdrošinādamies saviļņot ūdeni, Hīlass lēni peldēja apkārt, līdz atrada vietu, kur pamats nekrita lejup tik strauji, it kā aicinot viņus izkāpt krastā. Viņa kāja skāra akmeni.

Pēkšņi Pirra iecirta viņa miesā nagus. Hīlas! viņa šņāca. Paskaties! Viņa ir te!'

Zēns pacēla galvu.

Ceļš bija nosprostots.

Tur nestāvēja akmens sargi.

Tur bija pati Dieviete.

26

Viņa te bija jau tūkstošiem vasaru un būs vēl tūksto­šiem citu. Diženā Dieviete. Dabas pavēlniece. Tā, kurai pieder vara.

Dievietes rokas bija sakrustotas zem smailajām akmens krūtīm un gludā, ovālā seja vizēja balta kā mēness. Cilvēku rokas bija iegleznojušas Viņas pārcilvēclgo skatienu ar senām asinīm. Ļaudis bija novietojuši Viņas veidolu te, lai reizēs, kad Viņa viesosies šajā dzie­došajā alā, Viņa varētu iedvest dzīvību marmora miesā.

Pirra stāvēja, un viņai acīs sūrstēja asaras. Dievietes Namā meitene vēl ne reizes nebija sajutusi Viņas klāt­būtni tik spēcīgi. Pirra nolieca galvu, nespēdama panest tik drausmu pilnību.

Hīlass viņai blakus stāvēja kā noburts.

-   Neskaties pārāk ilgi, meitene pačukstēja. Paliksi akls tas ir tāpat kā skatīties saulē.

Zēns aplaizīja lūpas. Tad viņš norādīja uz plaisu gries­tos. Kā mēs tur tiksim?

Pirra izbīlī pablenza. Mēs to nevaram! Tas ir pārāk tuvu!

-    Mums ir tas jādara! Kā lai citādi tiekam laukā? Tas pīlārs tur tas, kas ir vistālāk no… no Viņas. Ja tiksim tur, varēsim izkāpt ārā.

Pirra norija siekalas. Dievietei, kura stāvēja uz augsta izbalojušu kaulu kalna, pie kājām locījās akmens čūskas. Varbūt kauli bija atliekas no sen mirušu lūdzēju ziedo­jumiem; varbūt tie bija paši lūdzēji. Lai tiktu līdz plaisai griestos, Pirrai un Hīlasam būs jārāpjas tiem kauliem pāri sargu un pašas Dievietes vērīgo acu priekšā…

Bet Hīlasam bija taisnība. Izvēles nebija.

-   Vispirms mums ir jādod ziedojums, meitene klusī­tēm sacīja, citādi Viņa mūs nemūžam nelaidīs laukā. Pirra jau sāka raut nost savas rotas. Rokassprādzi neva­rēja nostīvēt pār plaukstas locītavu, bet meitene norāva no savas tunikas tik daudz vizuļu, cik vien varēja aiz­sniegt. Ņem, viņa sniedza pusi Hīlasam. Atstāsim tos pie tās akmens čūskas. Lūdz Viņu laist mūs ārā, bet tikai domās… un neskaties Viņai acīs.

Bērni sāka kāpt; zem kājām nokrakšķēja kauli. Pirra juta, kā viņā urbjas Mirdzošās skatiens. Viņa apspieda vēlēšanos pacelt galvu un paraudzīties pretī.

Meitene ievēroja, ka starp kauliem mētājas arī magoņu pogaļas, gliemežvāki un trausli putnu spārni. Zeme, ūdens un gaiss, viņa nodomāja. Cilvēki, kas šos ziedojumus bija atstājuši, pavisam noteikti zināja, ko dara.

Zelts salti nošķindēja, kad abi nolika to zemē. Ūdens dziesma pieņēmās spēkā. Pār akmens čūskām, kas vijās ap Dievietes mirdzošajām kājām, noviļņoja zila gaisma. Vienu mirkli Pirrai šķita, ka viens no rāpuļiem sakustas.

Hīlass pieskārās meitenes rokai, un abi piegāja pie tā sarga, kurā būs jākāpj. Pirrai sažņaudzās vēders. Sargs bija grubuļains un norasojis mitrs kā sasvīdusi miesa. Meitene iztēlojās, kā akmens roka atraujas no pīlāra un