Dievi un karotāji

-   Bet tu par to zini. Un tu… vai tev tas ir?

-Jā.

Telamons kāpas atmuguriski, šūpodams galvu. Visu šo laiku… es tevi aizstāvēju…

-   Es taču teicu, ka to nenozagu.

Telamons neklausījās. Kur tas ir? viņš noprasīja.

Hīlass nošņaukājās. Domā, es riskētu ņemt to līdzi?

Telamons atvēra muti, lai kaut ko sacītu, bet pārdo­māja. Kā lai es zinu, ka tu nemelo? Kā lai zinu, ka tas ir īstais?

Hīlass saminstinājās. Bet viņš jau tāpat bija pateicis par daudz; nebija nekādas jēgas liegties. Tam uz spala ir aplis ar krustu, viņš sacīja. Kaujas ratu ritenis, kam jāsaspiež ienaidnieki.

-   To tev kāds būtu varējis pastāstīt. Man vajag vēl pierādījumus. .

Hīlass brīdi padomāja. Rītausmā, kad saules stari skar asmeni, tā mala kļūst sarkana, it kā ar to nupat būtu izlietas asinis. Un tad, kad turi to rokā, tu jūties stiprāks nekā jebkad.

Telamonam palika vaļā mute. Visu šo laiku tas

biji tu.

-   Es to nenozagu, Telamon. Tas ir tiesa. Līdz vakardie­nai es pat nezināju, kas tas tāds ir.

Telamons paķēra žagaru un sāka soļot šurpu turpu pa klajumu, zvetēdams pa dadžiem. Kad viņš palūkojās uz Hīlasu, Telamons izskatījās daudz vecāks un bija gluži kā vadoņa dēls. Atnes to man, viņš strupi pavēlēja.

-Ko?

-    Atdod dunci man. Pateikšu, ka to atradu. Tad viņi tevi vairs nevajās.

-    Bet, ja Vārnas to dabūs, viņus nevarēs uzveikt. Kāpēc lai es to pieļautu?

-    Ne jau visi Vārnas kā tu viņus saukā ir ļauni. Varbūt mēs ar tēvu varam atrast kādu veidu, kā atjaunot mūsu dzimtas godu…

Hīlass atkal nošņaukājās.

-   Nu labi ja tas tevi nepārliecināja, tad varbūt derēs šis: atdot dunci man ir vienīgā izeja.

-   Nē. Es to nedarīšu.

-    Vai tad tu nezini, cik viņi ir vareni? Telamonam paspruka. Ā, tev jau nekas, tu nekad neesi redzējis Krā­tosu, kad viņš dusmojas. Un viņam ir brāļi, un… vēl ir pats Koronoss!

Hīlass pavērās draugā. Tu no viņiem baidies, viņš secināja. Tu baidies no paša radiem.

-   Protams, es baidos! Telamons iekliedzās. Un arī mans tēvs mans tēvs, Likonijas vadonis! Tu arī baidī­tos, ja tev būtu kaut mazākā nojausma par to, ko viņi spēj! Hīlas, tā ir tava vienīgā iespēja! Pateikšu viņiem, ka redzēju tavu līķi peldam pie krasta, bet nevarēju to aizsniegt. Pateikšu, ka nazi atradu seklumā. Palīdzēšu tev aizbēgt. Tu būsi drošībā!

-   Un kas notiks ar Izi?

Klusums. Telamons pārlaida īkšķi pār apakšlūpu.

-   Es… es zinu, kur viņa ir.

Hīlass palika stāvam nekustīgi. Pastāsti man!

-   Hīlas…

-   Pastāsti man! Vai viņi ir to noķēruši? Vai ar viņu viss ir labi?

Zēns tuvojās Telamonam; tas paspēra soli atpakaļ.

-   Viņi nav Izi notvēruši, un viņai viss ir labi, bet… Viņš apklusa. Es tev pateikšu, kur viņa ir, tikai tad, ja tu man iedosi dunci.

Hīlass pablenza runātājā tā, it kā redzētu to pirmo reizi. Tā tu rīkosies? Tu tirgosies ar manas māsas dzī­vību?

-   Es netirgojos! Es saku, ka neteikšu tev, iekams man nebūs dunča. Vai tad tu nesaproti, Hīlas, ja viņi to neda­būs atpakaļ, tad nekad nebeigs tevi vajāt? Bet, ja tagad pateikšu, kur viņa ir, tu nekad nepadosies!

Hīlasam gribējās plosīties un kliegt. Bet Telamonam bija taisnība. Rītausmā, viņš noskaldīja. Ej uz zie­meļiem. Tu nonāksi pie vraka klintīs. Satiksimies tur rīt­ausmā. Es paņemšu nazi.

Telamons uzmeta zēnam pētošu skatienu. Vai tu runā nopietni?

-   Kā tu domā?

Telamons košļāja lūpu. Būs grūti tikt prom. Krātoss…

-   Man vienalga. Ja rītausmā nebūsi tur, tu vairs nekad neredzēsi ne mani, ne dunci.

36

-    Bet tās ir lamatas! Pirra aizsmakušā čukstā brī­dināja.

-    Ja tās būtu lamatas, tas jau būtu redzams. Turklāt viņš neko tādu nedarītu.

-     Ak nē? Es Dievietes Namā esmu satikusi tādus puikas kā viņš. Viņi runā par godu, bet tie ir tikai vārdi.

-    Tu nepazīsti Telamonu.

-    Un tu pazīsti?

Hīlass neatbildēja.

Bija nakts vidus, un nometnē valdīja piķa melna tumsa. Pirra saniknota aiztaustījās līdz avotam, kur nomazgāja izdegušās ielejas sodrējus un ar pirkstiem izķemmēja matus. Viņa bija apskaitusies uz Hīlasu un saīgusi pati uz sevi par to, ka jutusies tik satriekta, kad bija pamodusies un atklājusi, ka viņa nav.

Aukstais ūdens dzēla vaigā, bet lika justies labāk; kad Hīlass atnāca nomazgāties, meitene pavirzījās, atbrīvo­jot vietu. Viņš acīmredzot vēl nekad mūžā nebija ķem­mējis matus, tāpēc Pirra parādīja, kā atšķetināt mezglus; vairums gan bija tā savēlušies, ka zēns tos vienkārši nogrieza.

Pirra sajuta nemiera dūrienu, redzot, ka Hīlass sasien atlikušos matus ar zāles grīsti. Karotāji pirms kaujas šķīs­tās. Viņš gaidīja cīņu.

Un viņš gribēja doties ceļā. Hīlass sacīja, ka vēlas nonākt pie vraka pirms Telamona, ja tas nebūtu viens.

-   Ā, tad tu tomēr domā, ka tas varētu būt slazds, Pirra iedzēla.

Zēns neatbildēja.

Viņi turējās ar mežu noaugušajā nogāzē: Pirra visu laiku uzgrūdās kokiem, bet Hīlass kustējās klusi kā ēna. Pēc krietna brīža viņš apstājās pie klintsbluķu loka, kas stāvēja, salīkuši kopā, it kā pārrunātu kādu noslēpumu.

-   Kāpēc tu apstājies? Pirra elsa.