Eragons

-    Tikai pusotru dienu, Andžela attrauca. Tev paveicās, ka es biju tuvumā, citādi paietu nedēļas, līdz tu atlabtu, ja vispār izdzīvotu.

Eragons satraukts norāva segas un atliecās, lai sajustu savu muguru. Andžela satvēra jaunekļa delnu ar savu mazo roku, bet viņas acīs parādījās bažas.

-    Eragon… tev ir jāsaprot, mans spēks nav tāds kā tev vai Arjai. Tas atkarīgs no zālīšu un dziru lietošanas. Manām spējām ir robežas, it sevišķi, ja darīšana ar tik lielu rētu…

Viņš izrāva roku no Andželas tvēriena un atliecās, ar pirk­stiem taustot ādu. Tā uz muguras bija gluda un silta, pilnīgi nevainojama. Kamēr viņš laida roku pār ādu, zem tās kustējās cieti muskuļi. Eragons aizslidināja roku līdz skaustam un negai­dot sataustīja cietu rievu puscollas platumā. Durzas cirtiens bija atstājis uz viņa muguras milzīgu, neglītu rētu, kas stiepās no labā pleca līdz kreisajam gurnam.

Arja sērīgi nomurmināja:

-    Tu esi dārgi samaksājis par savu varoņdarbu, Eragon Ēnkāvi.

Murtags skarbi iesmējās:

-    Jā. Tagad mēs abi esam vienādi.

Eragons samulsa un aizvēra acis. Viņš bija sakropļots. Tad Pūķa Jātnieks atcerējās kādu, ko bija dzirdējis, kad gulēja bez­samaņā… tēlu baltajās drānās, kas viņam palīdzēja. Kroplis, kas bija vesels, Togira Ikonoka. Tas sacīja: Padomā, ko esi paveicis, un līksmo, jo tu atbrīvoji zemi no liela ļaunuma. Tu paveici varoņdarbu, ko neviens cits nebūtu spējis. Daudzi ir tavi parādnieki…

Nāc pie manis, Eragon, jo man ir atbildes uz taviem jautā­jumiem.

Eragonu piepildīja miers un gandarījums.

Es nākšu.

Pirmās grāmatas beigas

Stāsts turpināsies grāmatā Visvecākais "Mantojuma triloģijas" otrā daļā

Pateicība

Es radīju Eragonu, taču grāmatas panākumi ir draugu, ģimenes, manu atbalstītāju, bibliotekāru, skolotāju, sko­lēnu, skolu administratoru, grāmatu pārdevēju un daudzu citu iesaistīto cilvēku pūļu rezultāts. Es vēlētos, kaut varētu nosaukt visu cilvēku vārdus, kas man palīdzēja, taču saraksts būtu ļoti, ļoti garš. Jūs paši zināt, ka esat palīdzējuši, tādēļ paldies jums!

Pirmo reizi Eragons tika izdots 2002. gadā manu vecāku izdevniecībā Paolini International LLC. Viņi jau bija izdevuši trīs grāmatas, tādēļ Eragona izdošana bija likumsakarīga. Mēs zinājām, ka Eragons ieinteresēs plašu lasītāju loku, un vēlējā­mies laist viņu tautās.

2002. gadā un arī 2003. gada sākumā es piedalījos 130 grā­matas autogrāfu pasākumos, iepazīstināju ar Eragonu lasītājus skolās, grāmatnīcās un bibliotēkās visās Amerikas Savienotajās Valstīs. Mēs kopā ar māti paši organizējām šos pasākumus. Sākumā es šajos pasākumos devos tikai vienu vai divas rei­zes, bet laika gaitā mēs kļuvām apsviedīgāki plānu veidošanā un mūsu mājas apstākļos iecerētā grāmatu tūre pieauga līdz tādiem apjomiem, ka ceļā pavadīju lielāko daļu laika.

Es satikos ar vairākiem tūkstošiem lielisku cilvēku, un dau­dzi no viņiem kļuva par uzticamiem atbalstītājiem un draugiem. Mišela Freja, kura ir mans redaktors izdevniecībā Knopf Books for Young Readers, ir viens no šādiem cilvēkiem. Tieši viņa sazinājās ar mani un piedāvāja iegādāties Eragona tiesības.

Es, protams, biju laimīgs par to, ka Knopf vēlas izdot manu grāmatu.

Taču es gribu izteikt savu pateicību divām ļaužu grupām. Pirmā grupa palīdzēja tapt grāmatai izdevniecībā Paolini International LLC, un otra grupa ir atbildīga par Knopf izdoto Eragonu.

Lūk, drosmīgās sirdis, kas palīdzēja tapt Eragonam.

Pirmā grupa: manai mātei ar viņas rūpīgo sarkano pildspalvu un lielisko palīdzību, tiekot galā ar komatiem, koliem, semikoliem un citiem līdzīgiem radījumiem; manam tēvam par viņa lielisko redaktora darbu un laiku, ko viņš pavadīja, kaļot manas neskaidrās, untumainās domas rindās un saliekot grāmatu, kā arī veidojot vāka dizainu un klausoties neskaitāmās uzstāšanās reizes; manai vecmāmiņai Šērlijai, kas palīdzēja radīt pienācīgu sākumu un beigas; manai māsai par sižeta ieteikumu un par labo humora izjūtu, kad viņa uzzināja, ka attēloju viņu zintnieces Andželas tēlā; viņa arī stundām ilgi veidoja Safiras aci uz vāka; Ketijai Taiersai par to, ka deva iemeslu brutāli (kas bija nepieciešams) pārrakstīt pirmās trīs nodaļas; Džonam Taljafero par viņa padomiem un lielisko recenziju; atbalstītājam ar iesau­ku Tornado Jūdžinam Volkeram, kurš uzgāja daudzas burtu kļūdas; Donai Overolai par viņas mīlestību uz pašu stāstu, par rediģēšanu, salikumu, kā arī aso skatu, ieraugot visus sīkos trūkumus tekstā. Ja Pūķu Jātnieki ir īstenībā, tad viņa pilnīgi noteikti ir viena no tiem nesavtīgi gatava glābt rakstniekus, kas noslīkuši komatu jūrā. Es no visas sirds saku paldies ģime­nei par viņu atbalstu… un par šā stāsta lasīšanu vairāk reižu, nekā cilvēkiem ar veselu saprātu to vajadzētu darīt.

Otrā grupa: Mišelai Frejai, kura ne tikai tik ļoti mīlēja stāstu, lai izmēģinātu laimi ar grāmatu, ko sarakstījis pusau­dzis, bet arī prata noslīpēt un pilnveidot Eragona gaitu, rūpīgi rediģējot tekstu; savam aģentam Saimonam Lipskaram, kurš palīdzēja atrast Eragonam vislabākās mājas; Čipam Gibsonam un Beverlijai Horovicai par lielisko piedāvājumu; Lorensam