Eragons

Eragons iekļuva Ēnas prātā un ātri pārvarēja Durzas novā­jināto aizsargjoslu. Piepeši viņa prātu pārņēma dažādi tēli, kas plūda cauri apziņai…

Durza vēl bērns, dzīvojot kopā ar saviem vecākiem nomadu dzīvi līdzenumā. Cilts padzen viņus un nosauc viņa tēvu par zvēresta lauzēju. Taču toreiz viņš vēl nebija Durza, bet Karsaībs vārds, kuru dungoja māte, ķemmējot viņa matus…

Ēna mežonīgi locījās, sāpēs saviebis seju. Eragons centās kontrolēt atmiņu plūsmu, taču nevarēja savaldīt to spēku.

Durza stāv uz pakalna pie savu vecāku kapa un gaužas, ka vīri nav nogalinājuši arī viņu. Tad pagriežas un akli maldās tuksnesī…

Durza skatījās Eragonam acīs. No viņa sarkanajiem redzok­ļiem plūda briesmīgs naids. Eragons bija nometies uz viena ceļa, visiem spēkiem cenzdamies noslēgt savu prātu.

Kā vecais vīrs izskatījās, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja Karsaību tuvu nāvei guļam tuksneša smiltīs. Dienas, kas aizritēja, līdz Karsaībs atlaba, un bailes, ko viņš sajuta, atklājot, ka glābējs ir burvis. Cik loti viņš lūdzās, lai vecais vīrs iemāca kontrolēt garus. Cik negribīgi Haegs beidzot piekrita. Tas sauca viņu par "Tuksneša žurku"…

Tagad Eragons stāvēja kājās. Durza uzbruka… pacēlis zobe­nu… savā neprātā neredzēdams vairogu.

Dienas, kas pavadītas mācībās zem svelošas saules, vienmēr paturot acīs ķirzakas, ko viņi ķēra pārtikai. Kā pamazām auga viņa spēks, liekot justies lepnam un pārliecinātam. Nedēļas, kuras pavadīja, kopjot skolotāju pēc kļūdaini lietotas burvestī­bas. Viņa prieks, kad Haegs atlaba…

Nebija laika, lai atsistu uzbrukumu… nebija laika…

Bandīti, kas uzbruka viņiem nakts laikā un nogalināja Haegu. Niknums, ko Karsaībs sajuta, un gari, kurus viņš izsau­ca, lai atriebtos. Taču gari bija spēcīgāki, nekā viņš gaidīja. Tie vērsās pret viņu, pārņemot prātu un ķermeni. Viņš kliedza. Viņš bija… ES ESMU DURZA!

Zobens smagi triecās pret Eragona muguru, caururbjot gan bruņas, gan ādu. Viņš iekliedzās, kad sāpes izskrēja cauri visam ķermenim, nogrūžot viņu ceļos. Eragons sagrīļojās, mēģinā­dams aptvert notiekošo, kamēr pāri mugurai plūda karstu asiņu straume. Durza kaut ko sacīja, taču jauneklis to nedzirdēja.

Eragons sāpēs pavērsa skatienu pret debesīm, un asaras straumēm plūda pār vaigiem. Viss zudis. Vārdeni un rūķi bija sakauti. Viņš bija zaudējis. Safīra dosies drošā nāvē viņa dēļ kā jau darījusi agrāk -, bet Arju atkal notvers un nogalinās. Kāpēc viss beidzās šādi? Vai tāda ir taisnība? Viss bijis veltīgi.

Kad viņš lūkojās uz Isidara Mitrimu, augstu virs tā velvēm puiša acis apžilbināja gaismas stars. Pēc sekundes visa telpa nodrebēja apdullinošā grāvienā. Viņš atkal kļuva redzīgs un nespēja noticēt savām acīm.

Zvaigžņotais safīrs nodrebēja. Smailas dārgakmens šķembas milzīgā klājienā gāzās lejā uz grīdas mirdzošās druskas atsitās pret sienām. Telpas vidū, virzīdamās ar galvu pa priekšu, lidoja

Safira. Viņas žokļi bija atvērti, un starp tiem parādījās gara liesmu mēle spilgti dzeltena ar zilu nokrāsu. Pūķim mugurā sēdēja Arja: mežonīgi plandošiem matiem, paceltu roku, plauks­tai apkārt gailēja zaļš maģijas nimbs.

Šķita, ka laiks apstājas, kad Eragons ieraudzīja, kā Durza paceļ galvu pret griestiem. Vispirms Durzas seju izkropļoja šausmas, tad dusmas. Niknumā atiezis zobus, viņš pacēla roku un notēmēja uz Safīru, pamazām veidojot ar lūpām vārdu.

Pēkšņi Eragonā uzvilnīja slēptas spēka rezerves, kas izvirda no pašām viņa būtības dzīlēm. Pirksti apvijās ap zobena spalu. Puisis ienira aiz sava prāta aizsargjoslas un sauca palīgā maģiju. Visas sāpes un niknums koncentrējās vienā vārdā:

Brisingr!

Zaroks uzliesmoja ar asiņainu gaismu, un aukstas liesmas apņēma tā asmeni…

Eragons metās uz priekšu…

Un iedūra asmeni Durzam sirdī.

Durza šausmās skatījās uz asmeni, kas bija caurdūris tā sirdi. Viņa mute bija vaļā, taču vārdu vietā no krūtīm izlauzās kliedziens kā no pašas elles dziļumiem. Zobens izkrita no nejū­tīgajiem pirkstiem. Viņš sagrāba Zaroku, mēģinādams to izraut, taču zobens bija stingri iedzīts Durzas sirdī.

Tad Ēnas āda lēnām kļuva caurspīdīga. Zem tās nebija ne miesas, ne kaulu, tikai mutuļojošas tumsas veidoli. Viņš kliedza vēl skaļāk, kad tumsa pulsējot plēsa tā ādu. Pēdējais kliedziens pārplēsa Durzu no galvas līdz pēdām, atbrīvojot tumsu, kas sadalījās trijos vieglos vālos un izlidoja cauri Troņheimas sie­nām prom no Farthenduras. Ēna pazuda.

Eragona spēki bija galā, un viņš izplestām rokām atkrita uz grīdas. Virs viņa Safira un Arja gandrīz jau bija nolidojušas līdz grīdai izskatījās, ka viņas gatavojas to satriekt ar īsidara Mitrima pārpalikumiem. Eragona skatiens satumsa, un likās, ka viss Safira, Arja un safira lauskas apstājas kritienā un nekustīgi karājas gaisā.

59. NODAĻA Sērojošais Zintnieks