Eragons

Akmens slīdceļš bija tikpat gluds kā nopulēts koks. Ādas spilvens nesa jaunekli lejā šausminošā ātrumā apkārtējās sienas ņirbēja garām, un katrā pagriezienā viņš uzlidoja līdz sienas vidum. Gaiss švīkstēja gar Eragona bruņucepuri, tā vibrēja kā vējrādis. Slīdceļš viņam bija par mazu, un zēns laiku pa laikam gandrīz izlidoja no tā. Taču, kamēr viņš valdīja pār savām rokām un kājām, Pūķa Jātnieks bija drošībā.

Nolaidiens bija ļoti ātrs, tomēr tas ilga vismaz desmit minū­tes. Pašās beigās slīdceliņš izlīdzinājās un viņš aizslīdēja pa milzīgu halcedona grīdu.

Kad Eragons beidzot apstājās, viņa galva bija pārāk norei­buši, un viņš nevarēja paiet. Pēc pirmā mēģinājuma pieslieties kājās jauneklis juta nelabumu, tādēļ saritinājās un saņēma galvu rokās, gaidīdams, kad viss acu priekšā beigs griezties. Kad Jātnieks jutās labāk, viņš piecēlās un uzmanīgi palūkojās apkārt.

Lielā telpa bija pilnīgi tukša un likās baisa. No Isidara Mitrima atspīdēja sārta gaisma. Viņš vilcinājās kurp tagad būtu jāiet? Mēģināja sazināties ar dvīņiem. Nekā. Eragons sastinga, kad sadzirdēja skaļu soļu dunoņu visā Troņheimā.

Gaisu pāršķēla sprādziens. Liela grīdas plātne saliecās un uzsprāga trīsdesmit pēdu augstumā. Kad tā nokrita atpakaļ, uz visām pusēm lidoja akmens šķembas. Eragons pārsteigts atkā­pās un sataustīja Zaroku. No spraugas grīdā sāka līst kroplīgie urgļu stāvi.

Eragons vilcinājās. Vai viņam būtu jābēg? Vai būtu jāpaliek un jānoslēdz tunelis? Ja arī viņam to izdosies paveikt, pirms urgļi uzbruks, kāda tam jēga, ja tie ielauzušies vēl kādā vietā Troņheimā? Viņš nevarēs atrast visas šīs vietas laikus, lai neļautu ieņemt pilsētkalnu. Taču, ja es skriešu pie kādiem no Troņheimas galvenajiem vārtiem un atraušu tos vaļā, vārdeni varētu ieņemt Troņheimu bez aplenkuma. Viņš vēl nepaguva izlemt, kad no tuneļa parādījās garš vīrs tērpies melnās bru­ņās un lūkojās tieši Eragonam virsū.

Tas bija Durza.

Ēna nesa savu bālo asmeni, ko Ažihads bija ieskrambājis. Otrā rokā viņš turēja apaļu vairogu, ko rotāja sarkana zīme. Viņa tumšā bruņucepure bija bagātīgi izgreznota kā ģenerālim, bet ap Ēnas augumu vilnīja čūskādas apmetnis. Viņa sarkanī­gajās acīs gailēja neprāts tāds neprāts, kas lika priecāties par varu un izmantot to.

Eragons zināja, ka nav nedz pietiekami ātrs, nedz arī tik stiprs, lai aizbēgtu no ienaidnieka. Viņš acumirklī brīdi­nāja Safiru, lai arī zināja, ka pūķis tagad nespētu glābt savu Jātnieku. Viņš acumirklī sarāvās čokurā un apdomāja visu, ko Broms bija stāstījis par kauju ar citu maģijas lietotāju. Zināšanas nebija diez ko uzmundrinošas. Turklāt Ažihads teica, ka Ēnas var nogalināt, vienīgi iedurot tām sirdī.

Durza nicinoši raudzījās zēnā un sacīja:

Kaz jtierl trazhid! Otrag Bagh.

Urgļi aizdomīgi aplūkoja Eragonu un izveidoja apli pa telpas perimetru. Durza lēnām pienāca tuvāk Eragonam, viņa acis bija triumfa pilnas.

-   Mans jaunais Jātniek, mēs atkal tiekamies. Tu rīkojies muļķīgi, aizbēgot no manis Gileadā. Beigās tev tas dārgi maksās.

-    Tu nekad mani nenotversi dzīvu, Eragons norūca.

-   Vai tiešām? Ēna pārvaicāja, saraucis uzacis. Gaisma no zvaigžņu safīra meta viņa sejā rēgainu toni. Es nekur neredzu tavu "draugu" Murtagu, kas varētu palīdzēt. Tagad tu mani nevari apturēt. Neviens to nevar!

Eragons sajuta bailes. Kā Ēna zina par Murtagu? Ielicis savā balsī visu nicinājumu, uz kādu vien bija spējīgs, viņš apjautājās:

-    Un kā tev patiktu būt nošautam?

Durzas seja acumirklī sastinga.

-   Tu par to samaksāsi ar asinīm. Tagad saki kur slēpjas tavs pūķis?

-    Nemūžam!

Ēnas savaldība pamazām zuda.

-    Tad es piespiedīšu tevi to pateikt!

Viņa zobena cirtiens nosvilpa gaisā. Brīdī, kad Eragons to atsita ar vairogu, viņa prātā ieurbās mentālā zonde. Cīnīdamies, lai aizsargātu savu prātu, puisis atsita Durzu un uzbruka tam.

Eragons no visa spēka cīnījās pret izturīgo aizsargmūri, kas apjoza Durzas prātu, taču nespēja izlauzties tam cauri. Viņš atvēzējās ar Zaroku, mēģinādams pārsteigt Ēnu. Tomēr tas viegli atsita cirtienu un atkal uzbruka Eragonam, kustēdamies gaismas ātrumā.

Zobena gals aizskāra Eragona ribas, caururbjot bruņas un aizsitot elpu. Tomēr asmens noslīdēja pa bruņām un zobens pagāja garām par mata tiesu. Durza tieši gribēja novērst Eragona uzmanību, lai ielauztos viņa prātā un pārņemtu to savā kontrolē.

-   Nē! Eragons iesaucās, mezdamies virsū Ēnai. Viņa seja šausmās sašķobījās, kad viņš saķērās ar Durzu un metās virsū tā rokai, kas turēja zobenu. Durza centās nocirst Eragona roku, taču to sargāja bruņucimds, kas asmeni apturēja. Kad Eragons iespēra viņam pa kāju, Durza atņirdza zobus un atvēzējās ar vairogu, notriekdams jaunekli zemē. Pūķa Jātnieks mutē sajuta asins garšu, bet kakls sāpēs pulsēja. Lai gan ievainots, jauneklis apmeta kūleni un svieda vairogu pret Durzu. Kaut arī Ēna kus­tējās pārdabiskā ātrumā, smagais vairogs trāpīja tam pa gurnu. Durza saļodzījās, un Eragons iecirta viņam pa augšdelmu ar Zaroku. Pa Ēnas roku sāka plūst asins strūkla.