Eragons

Viņi kopā skatījās uz tuneļa tumšo muti cauri vīru rindām un uzasinātajiem mietiem. Pagāja viena minūte, tad vēl viena… un vēl viena. Nenovēršot skatu no tuneļa, Eragons ielēca Safiras seglos, sažņaudzis ciešāk rokā Zaroku. Murtags aiz viņa uzlēca Tornaka mugurā. Un kāds vīrs iesaucās: Es dzirdu urgļus!

Karavīri sastinga rokas ciešāk satvēra ieročus. Neviens nekustējās… neviens neelpoja. Kaut kur iegrudzinājās zirgs.

Debesis pāršķēla asi urgļu saucieni, kad tumši stāvi izvirda no tuneļa mutes. Pēc komandas uz viņu pusi tika novirzīti katli ar verdošo piķi, dedzinošais šķidrums lija tuneļu badī­gajās rīklēs. Monstri no sāpēm auroja, rokas tā vien gāja pa gaisu. Burbuļojošajai darvai uzmeta virsū degošu lāpu, un no tuneļa pacēlās sarkanīgu liesmu stabs, kas gluži kā elle aprija urgļus. Eragonam kļuva nelabi no šā skata, viņš aplūkoja visu Farthenduru un pārējos divus bataljonus un ieraudzīja līdzīgus ugunskurus pie katra no tiem. Jauneklis ielika Zaroku makstī un uzvilka stopu.

Citi urgļi sastampāja darvu un rāpās ārā no tuneļiem pāri saviem sadegušajiem sugas brāļiem. Viņi sastājās kopā, veidojot

masīvu mūri pret rūķiem un cilvēkiem. Aiz nocietinājuma, kura būvi bija uzraudzījis Oriks, pirmā strēlnieku rinda uzvilka sto­pus un izšāva bultas. Eragons un Arja papildināja tās ar savām bultām un skatījās, kā šautras izēdas cauri urgļu rindām.

Urgļu līnija sašūpojās, draudot izjukt, taču viņi aizklāja sevi ar vairogiem un izturēja uzbrukumu. Strēlnieki atkal izšāva, tomēr urgļi turpināja nākt virszemē ar mežonīgu ātrumu.

Eragonu satrieca viņu lielais skaits. Vai tiešām būs jāno­galina viņi visi? Tas taču ir tīrais neprāts. Vienīgais mierinā­jums nekur neredzēja Galbatoriksa vīrus kopā ar urgļiem. Vismaz pagaidām.

Uzbrūkošā armija izveidoja masīvu ķermeņu mūri, izskatī­jās, ka tas stiepjas līdz bezgalībai. Monstru vidū pacēlās sadriskāti un netīri karogi. Farthendurā atskanēja drūmas piezīmes, kad nogranda kara taures un visi urgļi mežonīgi ieaurojās.

Viņi rāvās uz aso mietu rindu, nošķiežot to ar lipīgām asinīm un atstājot aiz muguras biedru ļenganos ķermeņus, kad priek­šējās rindas bija uzdūrušās sadzītajiem pāļiem. Melnu bultu mākonis pārlidoja aizsargvalnim, kur tās atvairīja notupušies aizsargi. Eragons palīda zem vairoga, un Safīra apsedza galvu. Bultas norībēja pret pūķa bruņām, tomēr neievainoja viņu.

Uz brīdi apjukuši no pārsteiguma mietiem -, urgļi mīņājās uz vietas. Vārdeni saliedējās ciešāk un gaidīja nākamo uzbruku­mu. Pēc mirkļa atkal atskanēja kaujas rēcieni, un urgļi metās uz priekšu. Trieciens bija nežēlīgs. Urgļi rāvās cauri mietiem, kur viņus jau gaidīja pīķneši, kas izmisīgi dūra uzbrucēju pirmajai rin­dai, mēģinot tos atvairīt. Pīķi tikai uz mirkli atsita urgļu uzbru­kumu, un drīz draudīgais monstru vilnis vairs nebija apturams.

Pirmā aizsardzības līnija tika pārrauta, un pirmo reizi abas armijas nonāca aci pret aci. Kaujas laukam pārvēlās cilvēku un rūķu apdullinošais kara sauciens. Safīra ierēcās un metās cīņā, ienirstot trokšņa un karadarbības viesulī.

Safira plosīja urgļus ar žokļiem un nagiem. Viņas zobi bija tikpat nāvējoši kā jebkurš zobens, bet aste līdzinājās gigantiskai

vālei. Sēžot pūķa mugurā, Eragons atvairīja urgļu vadoņa āmura cirtienu pa Safiras neaizsargātajiem spārniem. Šķita, ka Zaroka tumši sarkanais asmens apmierināti mirdz no plūstošās asins straumes.

Ar acs kaktiņu Eragons redzēja, ka Oriks cērt kāda urgļa kaklu ar savu vareno āvu. Netālu no rūķa cīnījās Murtags sava zirga Tornaka mugurā. Viņa seja bija sašķiebta naidīgā smīnā, cērtot pa labi un pa kreisi. Tad Safira apsviedās riņķī un puisis ieraudzīja Arju lecam pāri nedzīva pretinieka ķermenim.

Kāds urglis nogāza ievainotu rūķi un cirta ar savu zobenu pret Safiras priekšējo labo kāju. Viņa ierocis atlēca no pūķa bruņām, šķiežot dzirksteļu jūru uz visām pusēm. Eragons trieca zobenu pret monstra galvu, taču Zaroks iestrēga urgļa ragos, un tas izrāvās no puiša tvēriena. Nolamājies jauneklis nolēca no Safiras muguras un aizturēja urgli, sašķaidot tā seju ar vairogu. Eragons izrāva Zaroku no monstra ragiem un izvairījās, kad nākamais urglis uzbruka viņam.

Safira, tu man esi vajadzīga! viņš iesaucās, taču kaujinieku straumes nošķīra vienu no otra. Piepeši kuilis pielēca puisim klāt, sagatavojis vāli sitienam. Nespēdams pacelt vairogu laikā, Eragons iesaucās: -Jierda! Kuiļa galva atkrita atpakaļ ar skaļu krakšķi, kad pārlūza tā kakls. Vēl četri urgļi salīka zem Zaroka plēsīgā dzēliena, tad Murtags piejāja pie Eragona un urgļi atkāpās.