Eragons

Viņi izgāja ārā no Troņheimas un meklēja rūķus, kuriem vajadzēja palīdzību. Kad nespīdēja ne saule, ne mēness, Fart­hendurā bija tumšs kā peklē; vietumis tumsu izraibināja gaisma no laternām, kas šūpojās gar krāteri. Varbūt viņi ir tālākajā Troņheimas galā, Safīra ierunājās. Eragons piekrita un uzlēca pūķim mugurā.

Viņi planēja apkārt Troņheimai, līdz ieraudzīja lampu puduri. Safira pagriezās un lidoja uz to pusi, tad nolaidās, viegli nošvīkstinot spārnus, pārsteigtu rūķu bariņā, kas dedzīgi dru­pināja zemi ar cērtēm. Eragons žigli paskaidroja, kāpēc viņi ieradušies. Rūķis ar smailu degunu sacīja:

-    Tieši zem mums četru jardu dziļumā ir tunelis. Mēs būtu pateicīgi par jebkuru palīdzību, lai to sagrautu.

-   Ja jūs atbrīvosiet laukumu virs tuneļa, paskatīšos, ko varu darīt.

Rūķis bažīgi palūkojās, taču lika racējiem paiet malā.

Lēni ievilcis elpu, Eragons gatavojās likt lietā maģiju. Viņš varēja pārvietot zemes kārtu tunelī, taču tas atņemtu daudz spēka, un to nevarēja pieļaut. Viņš domāja sagraut tuneli, ar maģiju iedarbojoties uz apakšzemes eju griestu vājākajām vietām.

-    Thrysta deloi, viņš nočukstēja un ievadīja spēka taustek­ļus zemē. Gandrīz to pašu brīdi tie saskārās ar akmeni. Eragons neņēma vērā šķērsli un sniedzās tālāk, līdz nonāca pie tuneļa. Tad viņš sāka meklēt klintī plaisas. Katru reizi, kad tādu uzgā­ja, jauneklis uzspieda, pagarinot un paplašinot plaisu. Smags darbs tāpat kā mēģinājums pārplēst akmeni ar rokām. Viņš nemaz nevirzījās uz priekšu un nepacietīgie rūķi to, protams, pamanīja.

Eragons neatlaidīgi turpināja iesākto. Pēc kāda brīža sūrais darbs tika atalgots ar krakšķi, ko skaidri varēja sadzirdēt arī virszemē. Atskanēja griezīga skaņa, un zeme noslīdēja kā ūdens, izlīstot no renes, un izveidoja septiņus jardus platu bedri.

Priecīgie rūķi devās prom no sagrautā tuneļa, kas bija pilns ar sadrupušiem akmeņiem, bet smaildegunis rūķis veda Eragonu pie nākamā tuneļa. To bija vēl grūtāk sagraut, tomēr viņam tas izdevās, dubultojot spēku. Nākamo stundu laikā viņš ar Safiras palīdzību sagrāva vairāk nekā pusduci tuneļu, kas vijās cauri Farthendurai.

Kamēr viņš strādāja, debesu laukumiņā virs galvas parādī­jās pirmie gaismas stari. Gaismas nebija pietiekami daudz, lai redzētu tālu, taču Eragona pašpaļāvība auga. Viņš novērsās no pēdējā sagrautā tuneļa drupām un ieinteresēts aplūkoja apkārtni.

Liela bēgļu straume sievietes un bērni, vārdenu vecāko cilvēku pavadīti, plūda ārā no Troņheimas. Ikviens nesa pārti­kas, iedzīves un drēbju saiņus. Viņus apsargāja karavīru grupa, galvenokārt jauni zēni un veci vīri.

Tomēr galvenā rosība norisinājās pie pilsētkalna pamatnes, kur vārdeni un rūķi pulcēja armiju, sadalot to trijos bataljonos. Katram vadam bija vārdenu karogs ar baltu pūķi, kas turēja rozi virs zobena, kura asmens norādīja lejup uz purpursārtu lauku.

Vīri klusi stāvēja, cieši sažņauguši dūres. Viņu mati viegli plīvoja no bruņucepuru apakšas. Daudziem karavīriem bija tikai zobens un vairogs, taču bija arī šķēpnešu un pīķiem bruņo­tu karavīru rindas. Bataljonu avangardā strēlnieki pārbaudīja savu stopu stiegras.

Rūķi bija tērpušies smagos bruņutērpos. Nopulēti tērauda bruņukrekli sniedzās viņiem līdz ceļiem, kreisajā rokā viņi turē­ja biezu apaļo vairogu ar katra klana simbolu. Pie vidukļa bija piesieti īsi zobeni, bet labajā rokā saņemts cirtnis vai āva. Kājas sedza ļoti smalki izkaltas bruņas. Galvā rūķiem bija metāla cepure, bet kājās ar metālu apkalti zābaki.

No tālākā bataljona nošķīrās neliels stāvs un traucās Era­gona un Satīras virzienā. Tas bija Oriks, apbruņots tāpat kā pārējie rūķi.

Ažihads vēlas, lai tu pievienojies armijai. Nav vairs palicis neviens tunelis, kas jāsagrauj. Maltīte jūs jau gaida.

Eragons un Safīra sekoja Orikam uz telti, kur viņi atrada maizi un ūdeni cilvēkam un kaltētas gaļas kalnu Safīrai. Viņi nesūkstīdamies paēda labāk šāda tāda pārtika nekā tukšs vēders.

Kad viņi beidza ēst, Oriks ieteica pagaidīt un pazuda batal­jona rindās. Viņš drīz atgriezās, vezdams veselu rindu rūķu, kas bija apkrāvušies ar bruņām. Oriks paņēma kādas bruņas un pasniedza Eragonam.

-    Kas tas ir? Eragons jautāja, pārvelkot ar pirkstu pulē­tajam metālam. Bruņas bija greznotas ar sarežģītiem gravēju­miem un rotātas ar zeltu. Vietām tās bija veselu collu biezas un ļoti smagas. Neviens cilvēks nespētu cīnīties ar šādām bruņām mugurā. Turklāt tur bija pārāk daudz aprīkojuma, lai to spētu lietot viens cilvēks.

-    Dāvana no Hrotgara, Oriks sacīja, izskatīdamies ļoti apmierināts ar sevi. Tās tik ilgu laiku gulējušas starp citiem mūsu dārgumiem, ka gandrīz neviens par tām neatcerējās. Tās izkala citā laikmetā vēl pirms Jātnieku sagrāves.

-    Bet kam tās ir domātas? Eragons neizpratnē vaicāja.

-   Nu, protams, tās ir pūķu bruņas! Vai tu domā, ka pūķi devās kaujā bez bruņām? Pilni komplekti ir īsts retums, jo to izgatavošana aizņēma ļoti ilgu laiku, un pūķi taču visu laiku auga. Taču Safīra vēl nav pārlieku liela, tādēļ šīs bruņas viņai būs pašā laikā.